Ieva, neiegūstot teātra skolā angažementu, nolemj aizbraukt uz laukiem pa vasaru pastrādāt lauku darbus un palīdzēt saimniecībā. Tā viņa nonāk Ragārēs, kur sastop Kārli un Silieti – divus viņas liktenīgos vīriešus. Kārlis ir pieņemtais strādnieks Ragārēs, kurš acumirklī saprata, ka nespēj būt vienaldzīgs pret Ievu. Ieva tikmēr pilnīgi nejauši sastop Silieti, un kopš šīs tikšanās viņu abu sirdis sāk pukstēt straujāk. Viņi abi no sākuma izturas diezgan atturīgi viens pret otru, bet jebkurš, kas ieskatās viņu acīs, redz, ka tās ir mīlestības pilnas vienam pret otru. Viss it kā sākās skaisti, bet viņiem nākas saskarties ar realitāti, kurā Silietis ir kopā ar Gusti, kas Ievai liekas viņam piemērotāka par sevi, kaut vai tāpēc, ka tā ir bagātāka dāma par viņu, un arī pats Silietis ir diezgan turīgs. Ieva pēc savas būtības ir tāda, kas sevi ļoti sargā, ir ļoti lepna un uzskata sevi par nepiemērotu bagātam Silietim. Viņi ar Silieti nolemj, ka viņu attiecībām nav nākotnes un turpina it kā izvairīties viens no otra, bet tai pašā laikā nejauši kaut kur sastapties. Tas ir liktenis.
Pēc pavadītās vasaras Ragārēs, Ieva nolemj atgriezties Rīgā, lai varētu sākt strādāt Radiofonā. Pirms aizbraukšanas, Kārlis nolemj viņai izteikt bildinājumu un piedāvā viņai nākt dzīvot uz savām tēva mājām, lai viņi izveidotu paši savu saimniecību. Ieva to nolemj apdomāt un aizbrauc uz Rīgu, domājot par Ragārēs piedzīvoto. Rīgā viņu negaidot apciemo Silietis, lai izteiktu Ievai bildinājumu, bet viņa aiz savas lepnības atsaka, kaut sirds grib izkliegt – jā, jā, jā!!!
Ieva kādu dienu vēlreiz visu apdomā un nolemj pieņemt Kārļa izteikto bildinājumu, aizsūtot viņam vēstuli. Viņa saprot, ka Rīga nav piemērota viņai un laukos viņa jūtas daudz labāk. Tas ir mīlestības gals un posta sākums – viņas dzīve izveidojas par elli.
…
