Ar romantismu saprot:
1. Mākslas virzienu (Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē), kas centās atrast jaunus sociālus un estētiskus ideālus, vērsās pret racionālismu, priekšplānā izvirzīja cilvēka garīgo dzīvi, individuālos pārdzīvojumus.
Progresīvais (revolucionārais) romantisms literatūrā — romantisma tendence (daiļliteratūrā), kurai raksturīgi mēģinājumi rast indivīda sakarus ar sabiedrību, lai to pārveidotu.
Konservatīvais (pasīvais) romantisms literatūrā — romantisma tendence (daiļliteratūrā), kurai raksturīga cilvēka personības absolutizēšana.
Tautiskais romantisms literatūrā — progresīvā romantisma variants latviešu literatūrā 19. gadsimta 70. un 80. gados, kura ideāli saistīti ar tautas antifeodālo cīņu.
2. Pasaules uztveri, kam ir raksturīga īstenības idealizācija, negatīva attieksme pret ikdienišķo, tieksme pēc, parasti neaizsniedzama, ideāla; romantika.
Savukārt estētika tiek skaidrota, kā – zinātne par skaistumu, mākslu un daiļradi. Tātad, romantisma estētiku kopumā var definēt kā zināmu māksliniecisko principu kopumu, ar savu attieksmi pret dzīvi un skaistumu, kas tika atspoguļots mākslinieku daiļradē.
18. gs. ar „romantisku” saprata vēl daudz ko citu: cilvēkus, lietas, priekšstatus, idejas, noskaņas, jūtas, tautas, laikmetus – nevis tuvumu, bet tālumu, nevis šodienu, bet pagātni, nevis ikdienišķi ierasto, bet īpaši neparasto, nevis izzināto un izskaidroto, bet tumšo un netveramo, nevis noteikto, bet nenoteikto. Par „romantiķi” sauca cilvēku, kam maz interesē reālā īstenība, bet kurš daudz sapņo, ilgojas un fantazē. …
