Rietumos no Grieķijas dziļi Vidusjūrā iestiepjas Apenīnu pussala. Tagad te atrodas Itālijas valsts. Senatnē tā bija Romas centrs. Apenīnu pussala iestiepjas Vidusjūrā, sadalot to Austrumu un Rietumu daļā.
Dabas apstākļi cilvēkiem Itālijā bija labvēlīgāki nekā Grieķijā. Lai gan lielu daļu pussalas aizņem Apenīnu kalnu grēdas, te ir vairāki plaši līdzenumi, kas piemēroti zemkopībai. Šeit ir maigs klimats un pietiekami daudz nokrišņu. Apenīnu pussalas krasti nav tik izroboti kā Balkānu pussalai. Arī salu apkārtējās jūrās ir mazāk nekā Grieķijā. Varbūt tāpēc senie romieši nebija jūras braucēji. Labākās ostas – pussalas rietumu krastā. Tibras upes grīvā izveidojās Romas osta Ostija. Itālijā ir arī derīgie izrakteņi. Te ir dažas dzelzs un vara atradnes, būvmateriāli, tajā skaitā arī marmors. Tibras lejtecē ir sāls atradnes. Tarentas līcī mājo gliemeži, no kuriem pagatavoja purpura krāsu. Apenīnu nogāzes senatnē bija apaugušas ar lieliem priežu, ozolu un skābaržu mežiem un tajos bija daudz zvēru. Kalnu pļavās bija lieliskas ganības.
2. gt. p. m. ē. no Ziemeļiem pāri Alpiem Itālijā ieceļoja indoeiropiešu ciltis. Tās kopumā apzīmē - itāliki. Viena no itāliku ciltīm apmetās uz dzīvi Tibras upes lejtecē un tie bija latīņi. Bez itālikiem Apenīnu pussalā dzīvoja arī citas ciltis. Grieķu kolonizācijas laikā daudzas Grieķijas ciltis Dienviditālijas piekrastē izveidoja neskaitāmas kolonijas.
Itālijas novadā Latijā Tibras upes kreisajā krastā ap 8. gs. vidu p. m. ē. veidojās Roma. Latija ir auglīga zemiene, ko apņem kalni ar bieziem mežiem, ezeriem, avotiem. Upes ielejā senatnē bija purvi un, kad kalnos lija, upe pārplūda., tāpēc pilsēta sākuma izveidojās uz 7 pakalniem: Kvirināla, Vimināla, Kapitolija, Eksvilīna, Platīna, Aventīna un Cēlija. Senā Roma atradās apmēram 25 km no jūras. Tas pasargāja pilsētu no negaidītiem uzbrukumiem no jūras puses. Ar jūru Romu saistīja Tibra, kas līdz pilsētai bija kuģojama.
Arheologi atrada, ka ap 1000. gadu p. m. ē. uz pakalniem pie Tibras latīņu zemnieki un gani sākuši veidot savas apmetnes, kuras ar laiku kļuvušas lielākas. Drīz vien tika izrakts apakšzemes kanāls, lai nosusinātu staignājus starp pakalniem. Ap 8. gs. p. m. ē. apmetnes apvienojās. Pēc tam apkārt uzcēla mūri, kura atliekas atrada arheologi. Kapitolija pakalnā atradusies valdnieka pils un galvenā dieva Jupitera svētnīca. Bija izveidots tirgus un sapulču laukums.
Romā sākumā valdīja valdnieks, ko sauca par Rēksu. Pēc leģendas pavisam bijuši septiņi valdnieki: Romuls, Numa, Pompilijs, Tulls Hostilijs, Anks Marcijs, Tarkvīnijs Vecākais, Servijs Tullijs un Tarkvīnijs Lepnais. Vieni no tiem bijuši gudri un labi valdnieki, citi – augsprātīgi un varaskāri. Kopā viņi valdījuši ap 250 gadu. Valdnieku vēlēja tautas sapulcē. Romas valdnieku nepielīdzināja dievam, kā tas bija senajā Divupē un Ēģiptē. Valdnieks bija prasts cilvēks, kas stāvēja līdzīgu priekšgalā. Valdnieks vienlaikus bija karavadonis, augstākais tiesnesis un priesteris. Viņš izdeva arī likumus. Taču viņš ne vienmēr varēja rīkoties pēc sava prāta. Viņam bija jāklausa dižciltīgo ieteikumu, kuri bija izveidojuši 300 vīru padomi – senātu. Senāts pēc vecā valdnieka nāves ierosināja, ko vēlēt per jauno valdnieku, kuru tauta vēlēja sapulcē. Tautas sapulces piekrišanu vajadzēja arī tad, ja valdnieks gatavojās karot ar citu valsti. …
