Laikā līdz IV gs. politiski- reliģiskais klimats Romas impērijā bija sarežģīts. Vecā klasiskā reliģija bija zaudējusi savu nozīmi un impērijā bija raksturīga reliģiskā daudzveidība. I gs. sākumā parādījās jauns strāvojums, kas līdz IV gs kļuva par visspēcīgāko reliģiju impērijā. Kā pret šo reliģiju izturējās un uztvēra Romas vara un, kas bija pamatā nežēlīgajām kristiešu vajāšanām. Savā kursa darbā centos noskaidrot un aplūkot agrīnās Kristietības attiecības ar Romas varu un citām reliģijām līdz kristietība kļuva par oficiālo impērijas reliģiju. Pētot šo laika periodu mēs varam uzzināt, ka Kristietība ir nenoliedzami unikāla sava laika parādība ar savu teoloģisko koncepciju par grēku atlaišanu, ja tos nožēlo un vispārējo vienlīdzību Dieva priekšā, bet oficiālā vara nebūt nebija patstāvīgi konsekventa savā nostājā pret Kristietību. Turklāt šai reliģijai bija jāatrisina un jānoskaidro kā tieši būtu jāuztver Kristus persona, jo interpretācijas atšķīrās. Nebija skaidrības vai Jēzus ir cilvēks, Dievs, pusdievs, mesija vai Dieva dēls. Tai pašā laikā tā ir mīkla kā tieši šī reliģija sākās un kā tā attīstījās par tādu kāda tā ir. Interesants man liekas jautājums par to cik Kristietība ar savu kultūru un dzīvesveidu ir attāla no antīkās pasaules, kur tā radās, jo kā zināms agrie kristieši izvairījās no romiešu reliģijas un dzīvesveida, ne tikai tāpēc, ka tiem nebija pieņemams to dzīvesveids, bet arī tāpēc, ka tie tos vajāja. Baznīcas organizācija nebija mazāk efektīva par Romas valsts organizētību, kas noteikti ir Romas mantojums, savukārt pati antīkā pasaule ar Kristietības pieņemšanu kļuva humānistiskāka, arī baznīcu celtniecībā par paraugu tika ņemta bazilika- antīkā tiesas zāle, tomēr jaunā kristīgā māksla degradēja iepriekšējos sasniegumus mākslā, piemēram, līdz perspektīvas un gaismēnu attēlošanai un atkal atklāšanai, bija jāgaida līdz renesansei. Iespējams Kristietībā pat vairāk ir atrodamas barbaru kultūras iezīmes, bet tas attiektos uz viduslaikiem.…
