Es labprāt gribētu atgriezties savā bērnībā. Līdz 7 gadiem es, mana dvīņu māsa, tētis un mamma dzīvojām Baltkrievijā, nelielā ciematiņā, kur visi iedzīvotāji labi zināja viens otru un mēs tur jūtamies, kā viena lielā ģimene. Tieši šajā ciematiņā dzīvoja ļoti daudz mūsu radinieku, kur mēs vienmēr bijām gaidīti. Mums bija savs ļoti liels dārzs, daudz dzīvnieciņu kūtī (zirgi, govis, aitas, tītari un vistas ar cālīšiem). Mājās pie mums dzīvoja arī suns Reksis un kaķis Rižiks. Bērnu dārzu neapmeklēju, bet es nedomāju, ka tas ir kaut kāds liels zaudējums. Mums visapkārt bija meži, garām tecēja skaista upe, visi dzīvnieki kūtī bija mūsu lieli draugi, ar kuriem mēs sarunājāmies un kopā izdzīvojām gan savas mazās neveiksmes, gan priekus. Kopā ar vectētiņu mēs ganījām govis – es nekad neaizmirsīšu šo laiku. Te bija gan atbildība, gan neaizmirstamās rotaļas kopā ar māsu un vectētiņu. Mēs ar māsu joprojām ar lielu prieku un siltumu atceramies šis brīnišķīgi pavadītās bērnības dienas un gadus. Vectētiņš pilnībā uzticējās mums un ļāva dažreiz pašiem, bez viņa, ganīt govis. Mums bija labs palīgs – suns Reksis. Tas bija ļoti gudrs suns, tāpēc viņš arī bieži piedalījās mūsu rotaļās. Mums patika spēlēt tādu rotaļu, kā „paslēpes” , kur suns varēja viegli mūs atrast, bet mēs viņu ļoti ilgi nevarējām sameklēt, jo suns tiešām bija ļoti gudrs, un tad, kad mēs ar māsu jau sākam kliegt, ka padodamies, tikai tad viņš skrēja atpakaļ pie mums. Mums tiešam bija jautri! Kopā ar vectētiņu arī bija interesanti, jo viņš spēlējoties ar mums, iemācīja mūs skaitīt līdz 20 . Katru reizi, pārskaitot govis,(vai visas ir uz vietas), vectētiņš speciāli kļūdījās, ar nodomu, lai mēs viņu kļūdu labotu. Tā mums bija ļoti interesanta spēle, jo mēs toreiz nespējamam pat iedomāties, ka vectētiņš mūs „apmuļķo”, bet ticējām, ka tikai pateicoties mūsu uzmanībai ir noskaidrota patiesība un izlabota kļūda. Šī spēle attīstīja mūsu uzmanību, mēs arī iemācījāmies skaitīt, un to vectētiņš izdarīja pat mums nemanot. Kad man bija 5 gadi, ar suni Reksi notika nelaime un viņš nomira – kā es pārdzīvoju! Mēs ar māsu pazaudējām ļoti labu draugu un rotaļu biedru. Atceros, ka mežmalā mums bija sava kapsēta, un kā pienākas ar visiem krustiņiem un kapu kopiņām. Pie Reksa mēs gājām katru dienu ar svaigām puķēm. Tur bija apglabāta arī mūsu „draudzene” – vāverīte, kura dzīvoja mežā, netālu no mūsu mājām. Kad Reksis vēl bija dzīvs, viņš atrada ievainotu vāveri un atnesa viņu pie mums – mājās. Kopā ar mammu mēs izārstējām šo vāveri un pēc 3 dienām atnesam atpakaļ uz mežu. Kopš šī laikā, kad mēs bijām mežā, mūsu vāverīte vienmēr bija klāt – viņa sedēja uz kāda koka un skatījās uz mums. Pēc pusgada, ejot pa ceļu, kur brauc mašīnas, mes ieraudzījām savu vāverīti šī ceļa vidū, bet diemžēl tā jau bija nomirusi un mes vairs nevarējām viņai palīdzēt. Mēs apglabājam vāverīti savā kapsētā.
…
