Runas attīstība līdz 3 gadu vecumam

„Kā balta puķe bērns ir uzziedējis, lai kādreiz dzīvē tālu ietu...” Lai soli, pa solītim kāptu lielajā dzīves kalnā un tītu savas dzīves kamolīti, kurā būtu saritināti visdažādāko krāsu pavedieni. Tie visi tiktu ieausti bērna dzīves ceļa audeklā. Katrs pavediens ir ļoti nozīmīgs, tas ved bērnu tālākās viņa dzīves gaitās. Vairāku krāsu pavedieni veido skaistu rakstu. Kādā no rakstiem, kas atspoguļo bērna dzīvīti, var izlasīt skanīgu vārdu – valodiņa. Tā kā plata, krāšņa josta vijas cauri cilvēka dzīvei kopš dzimšanas. Ikviena bērna valodiņa sāk savu attīstības ceļu ar viņa pirmo kliedzienu, ienākot šajā pasaulē. Bērna dzīvē valodiņa ir kā koks, kas pakāpeniski salapo. Bērns katru minūti, stundu, dienu un gadu savu koku padara krāšņāku un kuplāku ar jaunu zilbīti, vārdiņu, izteicienu. Koks ar katru bērna dzīves gadiņu kļūst kuplāks un kuplāks. Tā lapas nemēdz nobirt, ja bērns turpina arvien pilnveidot un bagātināt savu valodiņu. Līdz ar bērnu aug un veidojas arī viņa valodas koks, bet bērns tikai dodas tālāk dzīvē, raiti ripinādams savas dzīves kamolīti, attīstoties valodiņai, veidojoties pozitīvai saskarsmei ar pieaugušo un arī citiem bērniem, paplašinoties bērna redzeslokam. Arī vecākiem jāpalīdz bērnam attīstīt valodiņu, jo citādi, ja bērns to nedarīs, viņš arī nepratīs runāt, un kādu dienu var iznākt, ka notiek kā anekdotē:
Kāds bērniņš ilgi nerunā. Beidzot vienā jauka dienā viņš saka: -Vecmāmiņa. Nākamajā dienā vecmāmiņa nomirst. Tad bērniņš saka: -Vectētiņš. Nākamajā diena nomirst vectētiņš. Trešajā reizē bērniņš pasaka: -Tētis. Tēvs uzvelk savu labāko uzvalku, svinīgi atvadās no visiem un dodas uz darbu. Kad viņš atnācis mājās, sieva saka: -Vai zini, šodien mūsu kaimiņš nomiris.…