Sabiedrība aizvēsturē

Jau no pašiem savas pastāvēšanas pirmsākumiem cilvēkveidīgās būtnes veidojās un attīstījās kā sabiedriskas būtnes. Dzīvei sabiedrībā – ciešā kolektīvā kopā ar citiem sev līdzīgiem – bija milzīga nozīme. Tā nodrošināja gan bioloģisko, gan sociālo attīstību.
Salīdzinājumā ar citiem primātiem hominīdiem bija raksturīgs neparasti ilgs bērnības un jaunības periods. Tikai dzīve kolektīvā radīja apstākļus pakāpeniskai bērna attīstībai, ilgstoši viņu nodrošinot ar pārtiku, aizsargājot un mācot. Līdzīgi liela nozīme, kopīgi dzīvojot ciešā kolektīvā, bija arī katra indivīda pieredzes nodošanai pārējiem sabiedrības locekļiem. Pirmo darbarīku darināšanas prasmes, akmens apstrādes un mākslīgu mītņu darināšanas iemaņas tika saglabātas, attīstītas un nodotas nākamajām paaudzēm kolektīvā. Sabiedrībā cilvēki šīs prasmes papildināja, pievienojot tām arī savu personīgo pieredzi un saglabājot tās pēcnācējiem.
Senākā sabiedrības organizācijas forma bija barības augu vācēju un mednieku grupa. Uzskata, ka šādās grupās, kurās acīmredzot visi tās locekļi bija vienlīdzīgi, vēl neeksistēja darba dalīšana. Kolektīvajās medībās bija jāpiedalās kā vīriešiem, tā sievietēm. Vienīgi jaunākie sabiedrības locekļi nodarbojās tikai ar vākšanu. Nelielie kolektīvi sastāvēja no radiniekiem. Grupa, kuru veidoja vairākas pāru ģimenes, tikai visa kopā spēja nodrošināt sev iztiku. Atsevišķas pāru ģimenes savācējsaimniecības apstākļos vienas nespēja izdzīvot. [1]
Cilvēki, kas nodarbojās ar medībām, zveju un barības augu vākšanu, varēja izdzīvot tikai kopienā, bet kopienas skaitliskais lielums bija atkarīgs no iespējām iegūt iztikas līdzekļus. Pētījumi liecina, ka parasti kopienas locekļu skaits nepārsniedza pusotru simtu, visbiežāk tie bija vairāki desmiti vīriešu, sieviešu un bērnu. …