Secinājumi
1. Vairumā 80. un 90. gadu mijas filmās pastāv zināma tradīcija laika līnijas atveidojumā – atmiņu ainas neuzsvērti tiek kombinētas ar filmas sižeta reālo laiku, simboliski piešķirot pagātnei pozitīvāku vērtību kā tagadnei. Tas darīts mērķtiecīgi vairāku līdzīgu iemeslu dēļ: lai pamatotu tagadnes apstākļus; lai uzsvērtu nākotnes vai visas indivīda dzīves bezcerību; lai atainotu laika nerimstošu ritējumu un tā jēgpilnības meklējumus; lai radītu simboliski konvencionālu ilūziju par pagātni kā zaudētu dabas, morāles un stabilitātes vērtību laikposmu. Līdzīgi tas izpaužas filmā „Carmen Horrendum”, „Sižeta pagrieziens” un „Cilvēka dienas”.
2. Viena no galvenajām vispārinošajām filmu kopsakarībām ir tā, ka tās visas skar vienkārša ikdienas cilvēka dzīvi un psiholoģisko sadursmi ar sevi sociālajā telpā vai laikā un saglabā kontinuitāti problēmas aspektā – filmas satur naratīvā atvērtu finālu.
3. Cilvēks gandrīz visās filmās tiek tēlots kā psiholoģiski atsvešināts no sabiedrības. Sociāli visi ir vienlīdzīgi, bet individuālais pasaules redzējums atšķir. Filmas gandrīz mērķtiecīgā vienveidībā neiejaucas ekonomisko, saskarsmes un politisko konfliktu iezīmēšanā, bet atklāj disonansi cilvēka pasaules redzējumā tā, ka tiek uzsvērta arī ārējie apstākļu ietekme. Tomēr galvenais ir atklāt tieši personības plašo skatījumu uz savu laiku un telpu, caur personisko redzes prizmu. Atainot to, kā pasaule rezonē cilvēka psihē. Saprotams, ka stāsta smagums neattiecas uz vienu cilvēku, bet uz visiem sabiedrības locekļiem, jo sociālā vienlīdzība ir neapstrīdama.
4. Ticība, morāle, apņēmība, ētika un cerība – Jura Strengas atveidotā varoņa monologa saturs savā ziņā atspoguļo visu darbā apskatīto filmu problemātiku un slēpto aicinājumu. Frāze nebūt nav attiecināma tikai uz mazā Ziga tēva alkoholisma problēmu filmā „Svešais”, bet uz visu sabiedrību politiskā, kultūras, ticības, sociālajā un psiholoģiskajā līmenī. Vientuļais, savā ceļā šķietami bezmērķīgais tēls tukšās mazpilsētas ielās ir kā universālija – visas sabiedrības pazaudētā dvēsele, uzruna katram, kurš mēģina to atrast.
5. Sekundāra, bet atzīmējama ir šķietamā demogrāfijas celšanas propaganda filmās. Lūcijas Ločmeles „Svešais” ir piemērs par atbildību pret bērniem, rūpēm un gādību pret tiem (Stacijas dispečera ģimenes salīdzinājums). Līdzīga situācija ir filmā „Par mīlestību pašreiz nerunāsim”, turklāt te ir vairāki uzkrītoši masu skati, kuros centrālās darbības fonā skrien mazi bērni un izteikti daudz sievietes ar bērnu ratiņiem. Tāpat rūpes par bērnu funkcionē kā visas darbības cēlonis filmā „Apstākļu sakritība”.
…
