Tā ir ideālistiska mācība par valsts un tiesību rašanos cilvēku apzināti noslēgta savstarpēja līguma rezultātā. Šīs teorijas piekritēji uzskatīja, ka pirms sabiedrības un valsts rašanās pastāvēja pilnīga anarhija un “visu karš pret visiem” vai arī, pēc dažu domām, pastāvēja idilliska brīvība. Dabisko stāvokli, kādā cilvēki ilgu laiku atradušies, rakstura neierobežota personiska brīvība. No tās cilvēki apzināti atteikušies valsts labā, lai aizsargātu savu drošību, privātīpašumu u.c. personiskās tiesības.
Visplašāk sabiedriskā līguma teorija attīstījās 17.-18.gs. (Hobss, Gasendi, Spinoza, Loks un Ruso u.c.), sakarā ar buržuāzijas cīņu pret feodālismu un absolūto monarhiju. Sabiedriskā līguma teorijas buržuāziskā aprobežotība izpaudās, galvenokārt apgalvojumā, ka privātīpašuma “dabiskās tiesības ir mūžīgas, tādejādi, attaisnojot cilvēku ekonomisko nevienlīdzību. Sabiedriskā līguma teoriju atzina arī apgaismības pārstāvji Krievijā (Radiščevs), ASV (Džefersons) u.c. zemēs.1
Sabiedriskais līgums tika publicēts 1762.gadā. Tas bija, pēc Ruso viedokļa, daļa no kāda lielāka darba, ko viņš bija paredzējis, bet viņam nebija iespējas to pabeigt. Šī darba iecere nebija zināma, bet pēc tematikas kārtība Sabiedriskā līgumā mēs varam spriest to, ka viņš iespējams aizsāka abstrakti izklāstīt savu teoriju par vispārējo gribu un turpināja to ar brīvībā novērojumu veidošanu par vēsturi un politiku. Pēdējā publicētā grāmatas daļa saglabāja Monteskjē interpretācijas skices. Sabiedriskais līgums, savā teorētiskajā daļā, ir pārmērīgi abstrakts. Kad Ruso raksta par aktuāliem jautājumiem, vienmēr ir grūti saskatīt, kurai teorija “ielaižas” viņa priekšlikumos. Vispārējā griba un dabisko tiesību kritika sastādīja visu to svarīgāko, ko Ruso gribēja teikt. Ruso pārliecība, ka maza sabiedrība kā pilsēta (city-state) ir pats labākais vispārējā sagribas piemērs, palīdzēja viņam apskatīt jaunlaiku politiku.…
