1800. gadu beigās un 1900. gadu sākumā politiskās institūcijas Skandināvijā, tāpat kā citās valstīs, izcieta dramatiskas pārmaiņas. Tajā laikā parādījās trīs iezīmes, kuras kopš tā laika ir bijušas zīmīgas valsts uzbūvei: vispārējās vēlēšanu tiesības, parlamentārisms un politiskās partijas. Šie trīs fenomeni ir savā starpā cieši saistīti. Plaši attīstījušās vēlēšanu tiesības panāca to, ka vecās partiju izveides formas, sīki grupējumi un parlamentāriešu slēgtās sabiedrības kļuva nemodernas. Vajadzība pēc jaunā elektoriāta mobilizēšanās un atbalsta iegūšanas noteica to, ka priekšgalā izvirzījās plašas masu organizācijas. Proporcionālo vēlēšanu ieviešana atvieglināja jauno partiju veidošanu. Partiju politizēšana mazināja bezpartejisko parlamenta locekļu skaitu un rezultātā mazinājās arī pastāvošās izteiktās atšķirības gan vēlētāju, gan vēlēto pārstāvju vidū. Parlamentārisms kļuva par mehānismu, lai panāktu varas izaugsmi uz partiju politiskā pamata.
Tas ir skaidrs, ka aiz politiskajām pārmaiņām stāv ekonomiskas un sociālas pārvērtības, kuras norisinājās vienlaicīgi Skandināvijas valstu sabiedrībās. Tehniskā un industriālā revolūcija mainīja ražošanas un dzīves nosacījumus gan laukos, gan pilsētās. Tai pašā laikā, kad vecās atšķirības starp lauku rajoniem un pilsētām saglabājās, aizvien izteiktāki kļuva interešu konflikti sabiedrības slāņu starpā. Jaunās lielās strādnieku grupas ilgu laiku bija bez politiskām tiesībām. Paralēli cīņai par vispārējām vēlēšanu tiesībām notika arī tiekšanās pēc politiskās un arodbiedrību piederības. Skandināvijā tāpat kā pārējās Eiropas valstīs bija jūtams strādnieku kustību pieaugums, kas bija noteicošais faktors partiju vadlīniju izveidē. Daļēji tādēļ, ka darba partijas pārstāvēja modernas organizācijas formu, kas bija balstīta uz plašu biedru skaitu un sazarotu partiju tīklu un daļēji arī tādēļ, ka politiskie konflikti lielā mērā radās sakarā ar nesaskaņām strādājošo kustību un tās konservatīvo pretinieku starpā. Šīs vēsturiskās saknes vēl jo projām ir ķildu pamatā starp kreisajiem un labajiem. Faktori, kuri ir būtiski partiju izveidošanās un attīstības procesiem ir, kā piemēram, lauksaimniecības, valodas, reliģijas, kultūras un starptautisko attiecību jautājumi.
…
