Salaspils 2.vidusskolas 10.-12.klašu skolēnu un skolotāju atmiņas stāvoklis un tā uzlabošanas iespējas

1.1.KAS IR ATMIŅA?

Hulmēts Benešs stāstīja, ka atmiņa ir procesu komplekss centrālajā nervu sistēmā, kas nodrošina mūsu individuālās pieredzes uzkrāšanu un reproducēšanu. Spēja saglabāt dzīves laikā iegūto informāciju ir viena no raksturīgākajām nervu sistēmas īpašībām. Ja cilvēkam nebūtu šīs spējas, viņš visu mūžu būtu jaundzimušā līmenī, nespētu plānot savu rīcību, mērķtiecīgi veikt kādu darbību, saprātīgi izvairīties no kļūdām.
Ne jau viss saglabājas atmiņā. Vienlaikus ar informācijas uztveršanu notiek informācijas zaudēšana – aizmiršana. Cilvēks aizmirst lielāko daļu no saņemtās informācijas. Bez informācijas atlases un tās izdzēšanas no atmiņas cilvēks vārda tiešā nozīmē neslīktu nepārtraukti pieplūstošo faktu jūrā. Tas būtu tikpat slikti kā nespēja atcerēties. Pašreiz zinātnieki cenšas kaut aptuveni noteikt cilvēka smadzeņu informācijas ietilpību. Ir aprēķināts, ka atmiņā saglabājas tikai viens procents no visas informācijas, ko cilvēks saņem. Pastāvīgi notiek informācijas atlase, un saglabājas tikai svarīgākā informācija, kura ir nepieciešama indivīda izdzīvošanai. Ne visi kairinātāji, kas iedarbojas uz cilvēku, tiek uztverti apzināti. Lielāko daļu uztver neapzināti. [1]
Atmiņu vajag trenēt
Normāla novecošana ir tāda, ka vispirms cilvēks lasa intelektuālu presi, piemēram, Rīgas Laiku, pēc tam Santu un beigās – tikai Privāto Dzīvi. Protams, tas nav attiecināms uz visiem vienādi, taču ar gadiem cilvēku arvien mazāk saista informācija, kas prasa piepūli. Gribas kaut ko vieglāku. Tiem, kuri visu mūžu mācās, apmeklē kursus un seminārus, šis process aizkavējas.
Ja ir izjūta, ka atmiņa pavājinās, jāsāk par to rūpēties, bet nevajag krist panikā un domāt, ka tā ir kādas slimības pazīme. Galva nav atkritumu kaste, to nevajag piebāzt ar ziņām, ko var pierakstīt, ierakstīt mobilā telefona plānotājā vai citādi piefiksēt. Sevi jāmīl un atmiņa jātrenē – jāmācās svešvalodas, jārisina krustvārdu mīklas. [7]
…