Ievads.
Saskarsme – galvenā cilvēka esamības forma. Saskarsme - neatņemams cilvēka raksturojums. Saskarsmes kultūra – neatņemama cilvēces un katras tautas garīgās kultūras sastāvdaļa. Visi cilvēka darbošanās veidi notiek saskarsmes kontekstā. Saskarsme ir reālā, aktuālā garīgās dzīves pastāvēšanas forma. Kompetenta, labvēlīga saskarsme patiesi ir vienīgā, īstenā cilvēku dzīves greznība, teicis A. De Sent – Ekziperī. Lielākā daļa zinātnieku domā, ka cilvēkam ir iedzimta, instinktīva tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi. A. Diprē to sauc par „simpātiju jūtām”, E. Fromms par „ vajadzību pēc cilvēciskiem sakariem”, E. Berns par „ vajadzību pēc glāstiem „. Cilvēks ir izaudzis no pirmatnējā bara, tāpēc cilvēks jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīviska būtne, kam ir nepieciešami kontakti ar sev līdzīgiem. Izolēšanās, mizantropija – tā ir slimīga anomālija cilvēku kopībā. Tas ir tāpēc, ka galvenās savas sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt, tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. Vācu izcelsmes amerikāņu filozofs un psihologs E. Fromms speciāli akcentē, ka normālam cilvēkam izolācija no citiem ir nepanesama, vientulības izjūta ir viena no visvairāk psihi traumējošām cilvēka izjūtām. Fromms uzsver, ka katram cilvēkam ir vismaz piecas sociālās vajadzības un, tikai visas tās apmierinot, cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot. Katram cilvēkam ir:
-vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, vajadzība būt elementam kādā lielākā „Mēs”. Tā ir cilvēkam aktuāla piederības vajadzība;
-vajadzība pēc pieķeršanās, simpātijām. Cilvēks grib just siltas jūtas pret kādu un vēlas, lai arī viņam citi dāvātu simpātijas. Ja tā nav, sāk rasties antipātija un dzīves apnikums;
-vajadzība pēc pašapziņas – cilvēkam nepieciešams apzināt sevi kā neatkārtojamu personību, tādu, kādas nekad nav bijis, nav un arī nebūs. Cilvēks dzīvo pēc principa „ Ar citiem, lūdzu, mani nejaukt.” Ja šī vajadzība netiek apmierināta, cilvēks sāk justies kā skrūvīte, smilšu graudiņš, mehānisks robotiņš;
-vajadzība pēc pašapliecināšanās. Psiholoģiskam komfortam cilvēkam nepieciešams just savu nozīmīgumu citiem, kaut vai nedaudziem savai ģimenei;
-vajadzība pēc informācijas un vērtību orientāciju sistēmas. Cilvēkam nepieciešams sevi apzināties saistībā ar kādu noteiktu kultūru, etnosu, reliģiju. Cilvēkam kaut kam jātic, kaut kas jāatzīst par svētu un aizstāvamu, kaut kas cits – jāatgrūž un jānicina. Ja tā nav, cilvēks apjūk, pazaudē dzīves orientierus.
Visas šīs vajadzības cilvēks var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem, cita ceļa nav. Savukārt saskarsmes kvalitāte un attiecības, kas veidojas saskarsmes procesā, būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, pašsajūtu un darba spējas. Konflikti, deformēta saskarsme traumē cilvēku psihi, izraisa spēcīgas negatīvas emocijas, aizvaino. Un tomēr cilvēks ir iekārtots tā, ka pat nelabvēlīga saskarsme viņam ir vēlamāka par pilnīgu izolētību.
…
