Satjagrahas fenomens reliģiju vēsturē

Kad pirmoreiz lasīju par Satjagrahu, atceros, ka uzmeklēju Jaunajā Derībā Kalna Sprediķi un man likās, ka Satjagrahā ir transformējusies visa kristīgā morāle, gan ļoti koncentrēti, bet patiesi. PATIESĪBA ir viens no apburošākajiem vārdiem pasaulē, tas liek cilvēkiem pazemīgi nolaist acis un sekot tam, ko viņi vēl nepazīst, bet visu laiku ir meklējuši. L.Mandauas grāmatā Vai Dievi ir tādi? katrā sektas aprakstā vairākkārt parādās šis vārds – PATIESĪBA. Katoļu un luterāņu mācītāji no savām kancelēm sludina PATIESĪBU, krišnaīti uz ielām dala reklāmlapiņas vai arī tie, kas dala t.s. svētos cepumus plastmasas maisiņos pret brīvprātīgu ziedojumu, viņi visi pretendē uz vienu un to pašu – uz PATIESĪBU. Ir saprotams, ka patiesības paudējiem vienmēr liela konkurence, bet, kā reiz atzīmējis Ž.P.Sartrs, ka dzīvotspējīgas ir tikai tās patiesības, kas ietiecas cilvēka esamībā. Vai Satjagraha ietiecas kādā nebūt esamībā, ir neskaidrs, bet R.Rolāns (skat. Izmantotā lit.)savā groteskajā manierē pateiktu kaut ko tamlīdzīgu – Satjgrahas neizsakāmā patiesība neizsakāmi ietiecas mūsu esamībā. Bet tas tā. Gribēju vien piebilst, ka Rolāna kungs, rakstot par Gandiju, dažviet tik ļoti aizraujas, ka piemirst par savu nabaga lasītāju.
Ja man vajadzētu noformulēt Satjagrahas būtību, es teiktu, ka nevardarbības ceļš ir PATIESĪBAS ceļš. Satjagrahu es saucu par fenomenu, jo tās realizācija ir balstīta faktiski uz viena cilvēka iniciatīvu, turklāt laikā, kad prātīgā Eiropa piedzīvo karus un nevardarbība šķiet absurds vai gļēvums, vai neloģiska politika. Satjagraha balstās dziļā pārliecībā par PATIESĪBU, tā nav tukša ideja nepretoties.…