Priekšlikums sasaukt Satversmes Sapulci izskanēja Tautas Padomes 1919.gada 18.novembra sēdē1. 1918.gada decembrī TP2 izstrādāja noteikumus par Satversmes Sapulces vēlēšanu kārtību, līdz ar to bija paredzēts, ka Satversmes Sapulce uzsāks savu darbību 1919.gada februārī. Bet kara un okupācijas apstākļu dēļ Satversmes Sapulces sasaukšanu nevarēja īstenot.
Tautas vēlētās pārstāvības trūkums deva pamatu uzskatiem, ka Latvija nav patstāvīga valsts, bet joprojām ir tiesiskās Krievijas sastāvdaļa. Iekšpolitikā tas radīja labvēlīgu augsni dažādu politisko kombināciju šķetinājumiem, kuru mērķis bija nepieļaut Latvijas, kā neatkarīgās valsts, pastāvēšanu. Kā pierādījums tam – 1919.gada apvērsumi un uzbrukumi, kas atklāja brutālus Latvijas noārdīšanas nolūkus, bet, tai pat laikā, ievērojami kāpināja latviešu brīvības apziņu. Ārpolitikā augšminētais apstāklis kavēja starptautisko attiecību veidošanos vai jau esošo attiecību izkārtošanu Latvijai labvēlīgākā veidā. Tāpēc Satversmes Sapulces ievēlēšana bija steidzināma.
Un tā, pieņemot dažus papildinājumus 1919.gada 19.augusta likumam par Satversmes Sapulces vēlēšanām, kurus noteica tā laika apstākli: 1.) karavīru atrašanās dienestā, kas neļāva viņiem piedalīties vēlēšanās viņu dzīvesvietas vēlēšanu apgabalā, 2.) pasīvās vēlēšanu tiesības Satversmes Sapulces vēlēšanās tika dotas Rainim un Aspāzijai, kuri uz to brīdi joprojām atradās Šveicē, jo citādi formāli viņus nemaz nevarēja ievēlēt, TP no jauna kērās pie Satversmes Sapulces vēlēšanu sagatavošanas. Vēlēšanu priekšdarbus uzsāka 1920.gada 1.martā un pašas vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī.
Tautas Padomes 1919.gada 19.augusta pieņemtā likuma 1.pantā bija noteikts, ka „Latvijas Satversmes Sapulci ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”, pie tam „vēlēšanu tiesības ir visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri 21 gadu veci” (2.pants)1. Te jāpiebilst, ka saskaņā ar 1920.gada 10.marta pieņemtiem augšminētā likuma papildinājumiem „visi karavīri, kas vēl atradās kara dienestā un līdz 1920.gada 1. martam kļuvuši 18 gadus veci, bauda vēlēšanu tiesības Satversmes Sapulces vēlēšanās”2.
Vēlēšanu norisei Latvija bija sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos: Rīga, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale. Satversmes Sapulces darbību bija jānodrošina 150 deputātiem. Lai noteiktu katrā vēlēšanu apgabalā ievēlamo deputātu skaitu, izmantoja 1897.gada tautas skaitīšanas konstatēto iedzīvotāju skaitu. Un tā, deputātu vietu sadale pa vēlēšanu apgabaliem bija sekojoša: Rīgā 22 deputāti, Vidzemē -37, Kurzemē -26, Zemgalē -26 un Latgalē -39. Aktīvajā armijā iesaistītās personas tika apvienotas atsevišķā vienā vēlēšanu apgabalā, ko nosacīti varētu dēvēt par sesto vēlēšanu apgabalu, ar tiesībām balsot par visiem Latvija uzstādītiem kandidātu sarakstiem.
Tiesības vēlēt bija vienīgi Latvijas pilsoņiem.…
