…Debess labi novērojama siltā vasaras naktī, sēžot ar makšķeri upes krastā vai guļot uz vientuļa pakalniņa stepē. Ātri paskrien vasaras nakts, austrumos sārto jau rīta blāzma. Cita pēc citas nozūd zvaigznes. Paliek tikai visspožākās. Bet drīz izgaist arī tās.
Tālu tālu pie paša horizonta apžilbinoši iemirdzas Saules mala. Sākas jauna diena.
Jau sirmā senatnē, lūkojoties debesīs, cilvēkam radās daudz jautājumu.
Kas ir neskaitāmās mirgojošās zvaigznes? Vai tās tiešām ir tik mazas, kā izskatās? Kādēļ Saule vasarā paceļas augstu virs galvas un stipri silda zemi, bet aukstajās ziemas dienās, tikko parādījusies virs horizonta, jau steidz atkal paslēpties aiz tā, it kā negribētos skatīties uz sniegotajiem laukiem un sastingušajām upēm?…
Zinātne par debess spīdekļiem radusies jau sirmā senatnē, un to sauc par astronomiju. Šis nosaukums cēlies no grieķu valodas, un tas sastāv no diviem vārdiem: ,,astron’’ – zvaigzne un ,,nomos” – likums.
Varētu domāt, kāpēc gan mūsu senčiem vajadzēja skatīties debesīs un pētīt likumus, pēc kuriem kustas zvaigznes un citi debess spīdekļi? Vai tādas zināšanas ko dod?
Jā, tas ir ne vien derīgi, bet arī nepieciešami. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki nodarbojās ar lopkopību un zemkopību. Lopkopim un zemkopim jāzina, kad iestāsties pavasaris, kad to nomainīs vasara, kad pēc vasaras sāksies lietainais rudens. Un cilvēks vēro Sauli: ja tā ir sākusi kāpt augstāk pie debess un stiprāk sildīt, tad tas nozīmē, ka drīz beigsies ziema, drīz atnāks siltās, skaidrās pavasara dienas.
Tajā laikā zinātne nebija pieejama vienkāršiem ļaudīm: ar to nodarbojās priesteri – baznīcas kalpi.
Priesteri bija pirmie astronomi. Izpētot debess spīdekļu kustības, viņi prata iepriekš noteikt pat Saules un Mēness aptumsumus. Zināšanas astronomijā deva priesteriem milzīgu varu pār tautu. Mānot vienkāršos ļaudis, priesteri apgalvoja, ka viņi sarunājoties ar dieviem, ka dievi nododot savas pavēles cilvēkiem ar viņiem – priesteriem. Priesteru vara bija tik liela, ka viņus klausīja pat valdnieki.
Astronomija palīdzēja cilvēkiem uzzīmēt seno zemju pirmās kartes. Un arī tagad nav iespējams sastādīt kartes, nezinot astronomiju.
Mūsu Zeme ir debess ķermenis, kas rinķo apkārt Saulei. Saule kopā ar visiem debess ķermeņiem, kas ap to riņķo, veido Saules sistēma.
Zeme ir mūsu dzimtā māja, bet Saules sistēma – dzimtā pilsēta, kurā atrodas šī māja.
Mūsu planētā ir milzīgas ēkas – Jupiters un Saturns; ir vidēja lielumu mājas, tādas kā mūsu Zeme, Venēra un Marss; ir gluži niecīgas mājiņas – tās ir mazās planētas, tā saucamie asteroīdi, un ir arī ļoti sīki debess ķermenīši – meteori, kas varbūt ir sabrukušu planētu atliekas.
Mūsu Saules pilsētas mājas nestāv uz vietas: kopš senseniem laikiem tās traucas pa neredzamiem ceļiem apkārt centrālajam ķermenim – Saulei. Bet arī visa Saules pilsēta – pati Saule ar saviem pavadoņiem – milzīgā ātrumā traucas bezgalīgajā telpā. Mūsu Saules pilsēta ir klejojoša pilsēta, tāpat kā visas citas Sauļu pilsētas Visumā.
Es tevi iepazīstināšu ar mūsu Saules pilsētas mājām, sākot ar Saulei vistuvāko planētu – Merkūru. …
