Viena no senākajām civilizācijām ir senās Ēģiptes valsts. Tā atradās Ziemeļāfrikas austrumu daļā Nīlas upes abos krastos. No klintīm Centrālāfrikā ielaužas divas upes: Zilā Nīla un Baltā Nīla, kuras, saplūstot kopā, veido 70 km garo Nīlas upi.
Austrumos no Nīlas līdz Sarkanajai jūrai atrodas Nūbijas Arābijas tuksneši, kuros ir vara un sudraba atradnes.
Nīla, ieplūstot jūrā veido Deltu.
Klimats ir ļoti karsts un lietus līst reti, tādēļ ir tik daudz tuksnešu, kuros pa retam pavīd kāda oāze. Savādāk ir pašas Nīlas krastos, kur upes ūdeņi rada labvēlīgu augsni. Upei pārplūstot, ūdens sanes krastos dūņas, kas ir ļoti labvēlīgas augsnei. Tādēļ ir radies teiciens – Ēģipte ir Nīlas dāvana. Šie plūdi dod iespēju sakrāt ūdeni sausajam gadam. Agrāk ar plūdiem sākās gads, pēc tam notika sēšana un novākšana (3 reizes gadā). Lai “uzmanītu” upi, raktu kanālus un strādātu plantācijās, bija vajadzīgi daudzi cilvēki, tāpēc radās verdzība.
Līdz 1789. gadam Eiropa Ēģiptei bija noslēpumaina zeme. Tikai pēc franču revolūcijas Napoleons devās karagājienā uz Ēģipti, kur karoja ar vietējiem arābiem. Karagājiena laikā Napoleons līdzi ņēma daudz zinātniekus, kuriem vajadzēja pētīt un zīmēt visu, ko redzēja. Kāds no karotājiem atrada melnu akmeni, uz kura bija rakstīts trīs valodās – ēģiptiešu, arābu un hieroglifu. Hieroglifus atšifrēja Sampaljons. Tika atrasts arī darbs – “Hanetons”, kuru aptuveni 300 g. p. m. ē. uzrakstījis Hanetons (darbā aprakstīti ievērības cienīgi notikumi Ēģiptē), …
