Ap 10. gadsimtu p.m.ē., vismaz pēc apmēram 200 gadiem pēc Trojas krišanas, Grieķijā no ilgstošā jucekļa, kas bija pārņēmis visu Vidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas sabiedrības veidošanās pazīmes. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās no Egejas kultūras. Galvenā atšķirība bija ne tikai tajā apstāklī, ka šī bija jau pilnā mērā dzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgo tehnoloģiju un darbarīkiem. Tā bija arī lielā mērā jauna kultūra. Viņi - dorieši, jonieši, ajolieši - visi runāja vienā valodā - grieķu valodā.
Tomēr nevar teikt, ka Grieķijai nebija vairs nekāda sakara ar senākajām civilizācijām. Šī kultūra joprojām ar savām saknēm bija cieši saistīta ar Āzijas kultūru. Jāatzīmē, ka grieķi sevi par grieķiem nemaz nedēvēja. Tā viņus sāka saukt romieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Būdami ienācēji no ziemeļiem, viņi paši sevi dēvēja par helēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojošām tautām.
Tieši helēņi bija arī tie, kas ieviesa vārdu barbari, apzīmējot tā visus tos, kas nerunāja viņu valodā vai kādā no helēņu dialektiem. Barbars bija jebkurš, kura runa bija helēņu ausīm nesaprotami barbariski trokšņi.
Grieķija (7.-4. gs. p. Kr.)
Grieķu mākslas nozīme pasaules mākslas attīstībā. Arhaikas periods (600.-480. p. Kr.). Brīvi stāvošas skulptūras attīstība. Kurosi un koras. Templis kā grieķu arhitektūras nozīmīgākā sastāvdaļa. Ordera sistēmas izveidošanās. Doriskais, joniskais, korintiskais orderis.
Klasikas periods (480.-323. p. Kr.). Tempļi Pestumā. Atēnu Akropoles ansamblis kā arhitektūras un tēlniecības sintēzes risinājuma izcils piemērs. Atēnu Akropoles uzbūve, galvenās celtnes.
Ideālās harmonijas meklējumi grieķu tēlniecībā. …
