Senā Ķīna
Augsti attīstītas civilizācijas aizmetņi Ķīnā parādījās tikai tūkstoš gadus pēc Indas ielejas kultūras zelta laikiem. Tomēr, reiz iedibinājusies, šī Tālo Austrumu kultūra pastāv vēl mūsu ēras divdesmit pirmajā gadsimtā – pārmaiņas un zināmi pārtraukumi, protams, ir bijuši, tomēr pati kultūras serde palikusi neskarta. Neraugoties uz to, ka civilizācija Ķīnā noformējusies daudz vēlāk, nekā tas noticis Ēģiptē, Mezopotāmijā un Indas ielejā, tā pazīstama kā viena no visvecākajām kultūrām. Vēl vairāk – tās pamatus likusi tauta, kas savu identitāti lielā mērā saglabājusi vēl šobaltdien. Visos kultūras attīstības laikmetos un par spīti politiskiem apvērsumiem un cittautu ienācējiem ķīniešu rase pamatā palikusi tāda, kāda tā bijusi vēl neolīta laikā. Pretstatā tādiem reģioniem kā Tuvie Austrumi, Vidusjūras baseins un Eiropa Ķīna izauklējusi civilizāciju, kas tapusi pilnīgi patstāvīgi un piedzīvojusi neredzēti ilgu mūžu. Tas nenozīmē, ka ķīnieši bijuši izolēti no ārpasaules vai nav izmantojuši ārējo sakaru priekšrocības, - viņi lūkoja pakļaut kaimiņu tautas un paši mēģināja noturēties pretī kaimiņu spiedienam, iedibināja savu kundzību ievērojamā Āzijas daļā, tomēr, uzvarētās tautas pakļāvuši ar varu, par savu svētāko misiju uzskatīja to asimilāciju un padarīja par savas par citām pārākās kultūras vasaļiem.…
