Senākie mākslas stili ir radušies Austrumu despotu jūgā lielajās oāžu valstīs. Neviens īsti nezina, kā sauca senās ciltis, kuras valdīja Krētas salā un kuru mākslas paraugus atdarināja Grieķijas cietzemē, īpaši Mikēnās. Vēlāk, ap 1000. g. pr. Kr., pār Grieķiju un Mazāzijas pussalas piekrasti pārvēlās jauns kareivīgu cilšu iebrukuma vilnis no Eiropas, un šīm ciltīm izdevās sakaut pirmiedzīvotājus. Pirmajos pāris iekarotāju kundzības gadsimtos viņu mākslas darbi bija vēl raupji un primitīvi. Tajos nemaz nav jaušams krētiešu līksmais dzīvīgums, drīzāk gan šķiet, ka stila stingrībā un vienkāršumā tie cenšas pārspēt pat ēģiptiešu darbus. Māla traukus rotā vienkārši ģeometriski ornamenti, un, ja tos papildina kāda aina no grieķu sadzīves, tad tā cieši iekļaujas šajā kompozīcijā. Šī vienkāršība un lakonisms daļēji šķiet saglabājies arī sengrieķu arhitektūras stilā. Doriešu celtajās ēkās nav neviena nevajadzīga elementa vai vismaz tāda, kura lietderība mums nav izprotama. Vissenākie doriešu tempļi, iespējams, bijušas koka celtnes, kas sastāvējušas tikai no nelielas taisnstūra telpas, kurā novietota dieva statuja, un izturīgiem koka stabiem tai visapkārt.
Ap 600. g. pr. Kr. citas grieķu ciltis sāka būvēt līdzīgas celtnes no akmens. Koka balstus nomainīja akmens kolonnas, uz kurām balstījās smagas akmens sijas. Šīs sijas tiek dēvētas par arhitrāviem un viss siju pārsegums – par antablementu. …
