Senais un viduslaiku teātris - kopējais un atšķirīgais

Par teātri tiek saukta skatuves māksla un tā izteiksmes veids ir skatuviskā darbība, kas, pastāvot abpusējai saiknei starp aktieri un skatītāju, katrreiz notiek it kā pirmoreiz, kaut arī izrāde tiek iepriekš sagatavota. Teātris, tāpat kā citi mākslas veidi, ir sabiedrības apziņas forma. Teātris ir skaists ar tautas vēsturi, tās dzīvi un kultūru. Mākslinieciski augstvērtīgs teātris – pauzdams laikmeta idejas, dziļi un patiesi atklājot cilvēka sarežģīto iekšējo pasauli, sabiedrības centienus – stāsta par tautas estētiskajām un tikumiskajām vērtībām.
Teātris vienlaikus ir autormāksla un izpildītājmāksla. Dzīves atspoguļojums teātrī atklājas izrādē. Līdz mūsdienām saglabājušies senā teātra un viduslaiku teātra dramaturgu darbi – spēj spilgti stāstīt par to laiku cilvēku dzīvi, sabiedrības norisēm un patiesi vēsturiskiem faktiem. Dramatiskās izrādes pamatā ir literatūra, muzikālā teātra – mūzika. Bet teātra elementi rodami tautu paražās, laicīgos un reliģiskos rituālos, masu svētkos, ceļojošo aktieru – mīmu (Romā), menesteļu, trubadūru, zanglieru (Francijā), skomorohu (Kijevas Krievzemē) mākslā. Sintizējot dažādus tautas daiļrades veidus – mutvārdu folkloru, mūziku, horeogrāfiju, dekoratīvi lietišķo mākslu, radās savdabīgas teātra formas. Austrumu teātrī Indijā, Ķīnā, Japānā – tiešs dzīves parādījumu tēlojums mijās ar spilgti izteiktu nosacītību (teātra maska, kostīms, grims u.c.). Par pasaules kultūras sasniegumu kļuva klasiskā indiešu drāma (2.-5.gs.), ķīniešu ’’Dzjadzjui’’ un ’’Čuaņci’’ drāma (12.-14.gs), japāņu ’’NO’’ (izveidojies 14.gs.v.) un kabuki teātris (izveidojies 17. gs. sāk.).…