Vārds Indija cēlies no šīs zemes lielākās upes Indas vārda, bet senos laikos paši indieši upi dēvējuši par “Sindhu”. Persiešiem savā laikā bijis ļoti grūti izrunāt skaņu “s”, un viņi upi sākuši dēvēt par “Hindu”. No Irānas avotiem nosaukums ienāca Grieķijā, un visu Indijas zemi arī sāka apzīmēt ar Hindu valsti. Indieši paši gan savu senču zemi dēvējuši daudz mīlīgāk: - “Bharatavarša” - bharatu dēlu zeme,
“Džambudvipa” - Džambu koku kontinents.
Musulmaņu laikā tika atjaunots nosaukums Hindustāna.
Jau “paceļojot” pa Indijas karti vien, redzam tās neatkārtojamo daudzveidību: no mazapdzīvotiem pustuksneša līdzenumiem un augstienēm rietumos, Himalaju nogāzēm ziemeļos līdz saules izkarsētām ielejām un plakankalnēm tās centrālajā daļā. Lai gan Indijā runā par četriem gadalaikiem, tie tomēr ir pavisam citādi nekā pie Baltijas jūras: aukstā sezona (decembris - marts), karstā sezona (aprīlis - maijs), lietus periods (jūnijs - septembris) un musonu atkāpšanās gadalaiks. Ziemeļnieks laikam gan teiktu vienkāršāk: silts, ļoti karsts un mokoši karsts. Ja mūsu ēras sakumā Indiju apdzīvoja ne vairāk kā 70 milj.cilvēku, tad 20.gs.beigās to skaits pieaudzis līdz 800 milj. Un apmēram 200 milj.no tiem spiesti pārtikt ar pāris saujām sliktu rīsu dienā un citu cilvēku ēdienu pārpalikumiem, staigāt skrandās, dzīvot būdās, kur visai ģimenei pat neiznāca vietas gulēšanai, un dzīves lielāko daļu atrasties pilnīgi zem klajas debess.
Tāda ir Indija, kura, par spīti visiem kontrastiem, visiem satricinājumiem, kas to skāruši, vēstures un likteņa pavērsieniem, tomēr ir un paliek dziļas, senas un nepārtrauktas kultūras zeme. …
