Romas leģenda vēstī, ka drīz pēc Trojas krišanas Latijas piekrastē, netālu no Tibras grīvas, piestāja kuģis ar trojiešu bēgļiem, kuru vadonis bija varenais Enejs. Viņu draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns, ar kura meitu Lavīniju Enejs vēlāk apprecējies. Pēc Latīna nāves Enejs kļuvis par valdnieku, bet tauta, pār kuru viņš valdīja, apvienojās ar trojiešiem un sāka sevi saukt par latīņiem. Kad Eneja dēls Askānijs Jūlijs paaugās, viņš Latijā mežainā vietā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu, kur kļuva par valdnieku. Tās četrpadsmitais valdnieks bija Numitors, bet viņu gāza tā nelietīgais brālis Amālijs. Lai nodrošinātos pret troņa tīkotājiem, Amālijs iesvētīja Numitora meitu Reju Silviju par dievietes Vestas priesterieni. Vestas priesterienes nedrīkstēja stāsties laulībā. Taču jaunu vestālieti apmeklēja dievs Marss, no kura tai piedzima dvīņi – Romuls un Rems. Ļaunais Amālijs lika ievietot bērnus grozā un iemest tos Tibrā. Tomēr dievišķie dvīņi negāja bojā. Pēc ūdens līmeņa krišanās viņi atradās krastā. Sākumā tos pabaroja vilku māte, bet pēc tam audzināja gans Faustuls. Kad brīnumainie zēni kļuva par stipriem un skaistiem jaunekļiem un atklāja savas izcelšanās noslēpumu, viņi atjaunoja sava vectēva Numitora varu, savāca karadraudzi un nodibināja pilsētu Palatīna kalnā pie Tibras – vietā, kur tie kādreiz atrasti. Romuls bija pirmais priesteris, kurš uzzināja dieva gribu pēc 12 kliju lidojuma, kas vēstīja par 12 slavas gadsimtiem Romā.
Kādā strīdā Romuls nogalināja Remu un kļuva par pirmo valdnieku; Romuls – pilsētas tēvs (parens urbis); pieminot viņu, par Romu nosauca pilsētu, kuras iedzīvotāji tajā laikā bija tikai vīrieši. Kaimiņu pilsētu iedzīvotāji pret viņiem izturējās nicīgi un nedeva tiem savas meitas par sievām. Tad Romuls ķērās pie viltības. Viņš sarīkoja svētkus par godu dievam Neptūnam un uzaicināja uz tiem kaimiņus sabīņus ar visām ģimenēm. Pašā svētku kulminācijas brīdī Romula karadraudze pēc norunātā signāla nolaupīja sabīņu meitenes. Apvainotie sabīņi sāka karu pret romiešiem, taču pašas nolaupītās nostājās starp saviem tēviem un vīriem un lūdza tos samierināties. Romieši un sabīņi apvienojās vien;a kopienā, kuras priekšgalā nostājās divi valdnieki – Romuls un Tits Tatijs.
Pēc Tita Tatija nāves Romuls valdīja viens, un viņam piedēvē galveno pilsētas kārtības principu ieviešanu: tautas sadalīšanu trīs tribās, 30 kūrijās, katrā no tām pa desmit dzimtām, kurām bija jāpiegādā kareivji leģionam; senāta dibināšanu; galveno likumu ieviešanu; senāta un klientu attiecību regulēšanu. Pēc 37 valdīšanas gadiem Romuls pēkšņi pazuda un ar Kvirīna vārdu tika pieskaitīts dieviem.
Romas valsts izveidojās un paplašinājās nemitīgos karos. Sākumā Tibras upes lejtecē, nākamos romas vietā, atradās tikai nedaudzu latīņu valodā runājošu dzimtu kopienas politiskais centrs. Taču pamazām šī kopiena pakļāva sev visu Latijas novadu, vēlāk Etrūriju, Kampaņu, Apūliju un beidzot visu Apenīnu pussalu. Ap 6.gs. beigām p.m.ē. Roma jau bija izveidojusies par aristokrātisku vergturu republiku, kurā valsts valsts vara piederēja tautas sapulcei un Romas senātam. Ar laiku Romas valsts ietekme kļuva noteicošā visās apkārtnes zemēs. No 3.gs. vidus līdz 2.gs. vidum p.m.ē. Roma pakļāva sev Vidusjūras piekrasti. Tādejādi Romas valsts māksla antīkajā pasaulē ieņēma vadošo vietu aptuveni 1000 gadu lielu laikposmu (6.gs. beigas p.m.ē.-5.gs. beigas).…
