Bez olimpiskajām un citām sporta spēlēm senos grieķus sajūsmināja teātra izrādes. Viņu radītais teātris izauga no svētkiem, kas bija veltīti vīna un auglības dievam Dionīsam. Tajos notika svinīgi gājieni, koris dziedāja un dejoja. Cilvēki, rotājušies vainagiem, gāja no ciema uz ciemu, dziedādami dziesmas, kurās slavināja Dionīsu un viņa darbus. 6. gs. beigās p.m.ē. šie gājieni pārvērtās īstās izrādēs, kurās piedalījās koris un aktieri. Uzvedumus nāca skatīties un klausīties daudzi cilvēki. Tas notika kalna pakājē, bet skatītāji sēdēja kalna nogāzē.
Tikai 4.gs.p.m.ē. uzcēla pirmo akmens teātra ēku(Atēnās dienvidaustrumu nogāzē).Tā sastāvēja no pusapļa vai apļveida laukuma, ko sauca par orhestru. Tajā uzstājas koris, un centrā atradās Dionīsa altāris. Orhestras vienā malā bija skatuve. No parējām trim pusēm orhestru apņēma skatītāju sēdekļu pusloki, ko sauca par amfiteātru(sākotnēji sēdekļi bija no koka, bet vēlāk tie bija taisīti no akmens). Tie augstumā pacēlās līdz 30 metriem. Pirmajā rindā bija 67 krēsli, kuros sēdēja augtākie amatvīri, priesteri, ārzemju viesi, izcili karavadoņi. Pats greznākais no tiem bija domāts Dionīsa kulta priesterim.
Aktieri sākumā uzstājās kopā ar kori uz orhestras, bet tad uzbūvēja proskēniju(mūsdienu skatuves priekštecis) un skēnu – segtu paaugstinājumu blakus orhestrai, kur aktieri varēja pārģērbties un nomainīt maskas un kur glabāja teātra rekvizītus. Teātrī varēja izvietoties ap 15000-20000 skatītāju.
Teātra izrādes notika divreiz gadā. Tās ilga trīs dienas no saules lēkta līdz saules rietam. Jau ar pirmajiem saules stariem, atēnieši, paņēmuši līdzi ēdienu, dzērienus un spilvenus, ko uzlikt uz cietājiem akmens soliem, steidzās ieņemt labākās vietas.Maltīti ieturēja turpat izrādes laikā. Grieķi neskopojās ar aplausiem un kritiku. Aktierus, kas tiem nepatika, apmētāja ar sieru un vīģēm. Tos izsvilpa, izsmēja un pat apmētāja ar akmeņiem. Dažkārt bija jāiejaucas pat teātra policijai.
Dārgo uzvedumu izdevumus apmaksāja bagātie atēnieši. Tas prasīja daudz līdzekļu, bet katrs maksātājs to uzskatīja par pagodinājumu, ja dzejniekam, ko viņš bija izvēlējies, tika piešķirta un pie Dionīsa altāra pasniegta galvenā balva – efeju vainags, jo teātra uzvedumus uzskatīja par vienu no grieķu iemīļotajām sacensībām. Tajās līdzdalību ņema trīs traģiskie un trīs komiskie dzejnieki. Speciāli ievēlēti tiesneši piecu cilvēku sastāvā noteica vietu, kuru ieguva katrs no dzejniekiem(lēmumus arī ietekmēja skatītāju izkliegtie protesti).Pirmā balva liecināja par absulūtu panakumu, otrā-atzinību, trešā –izgāšanos.
…
