Seno latvju sēta

Cilvēka dzīvē noteicoša loma vienmēr ir bijusi mājoklim, tā ir vieta, kur paslēpties no aukstuma un meža zvēriem. Izsekot senāko celtņu attīstībai Latvijas teritorijā ir iespējams tikai daļēji, jo parasti tās bija vieglas virszemes būves, no kurām gandrīz nekas nav saglabājies. Vissenākos Latvijas mājokļus varam attēlot kā apaļas, konusveidīgas briežādas teltis ar vaļēja pavarda apkuri (sk. Pielikums Nr.1). Tā kā bija bagātas meža audzes, tad pieejamākais celtniecības materiāls bija koks (senatnē cilvēki vēl neprata būvniecībā izmantot akmeņus un nepazina saistmateriālus). Laika gaitā celtniecības paņēmieni pilnveidojās. [1.]
Vēsturisko apstākļu dēļ latviešu tautas lielākā daļa dzīvoja viensētās laukos. Tādēļ sēta kļuva par latviskā dzīvesveida simbolu, kura sākums meklējams pēc iespējas tālākā pagātnē. Latviešiem raksturīgā viensēta bija vienas ģimenes apdzīvots ēku kopums, kas veidojies vēlajā dzelzs laikmetā, pastāvējis viduslaikos un gadsimtu gaitā saglabājies līdz mūsdienām. …