Gan teorijā, gan praksē ir svarīgi atšķirt fiksētās un mainīgās izmaksas. Manīgās izmaksas ir izmaksas, kuru kopējais līmenis paaugstinās, palielinoties ražošanas apjomam. Jo vairāk tiek ražots, jo vairāk vai mazāk nepieciešams izejvielu, materiālu, enerģijas, strādātāju līdz ar līdzekļiem algu izmaksai.
Mainīgās izmaksas veido:
Izejvielu, materiālu, komplektējošo detaļu izmaksas;
Tehnoloģiskās enerģijas un kurināmā izmaksas;
Daļu darba algu izmaksas;
Iesaiņojuma un transportēšanas izmaksas;
Uzsākot ražošanu mainīgās izmaksas ātri pieaug, taču turpmāk, pieaugot ražošanas apjomam, šīs izmaksu pieauguma apjoms sāk samazināties. Tas nozīmē, ka ir ievērojama resursu ekonomija kā masveida ražošanas efekts. Vēl pieņemts, ka mainīgās izmaksas uz vienu vienību visā ražošanas apjomā paliek konstantas. Pastāv noteikts optimāls ražošanas apjoms, kas ražošanas mainīgās izmaksas, rēķinot caurmērā uz produkcijas vienību, ir vismazākās. Ražošanas apjoms, kas pārsniedz optimālo līmeni, sadārdzina produkciju. Bez tam daļa pastāvīgo izmaksu pārvēršanas mainīgajās izmaksās.
Fiksētās izmaksas ir nosacīti pastāvīgas izmaksas un nemainās, noteiktās robežās palielinoties vai samazinoties ražošanas apjomam., piemēram, visdažādākās pārvaldes, iekārtas saglabāšana, apkure, apsardze, un citas līdzīgas izmaksas.
Fiksētās izmaksas sastāv no:
Būvju un ēku ekspluatācijas izmaksām;
Nomas maksas;
Zemes, īpašuma nodokļiem;
Apgaismošanas, apkures, apdrošināšanas, apsardzes u.tml. izdevumi;
Kredīta procentiem u.c
Bet, pieaugot ražošanas apjomam, šīs izmaksas, rēķinot uz produkcijas vienību, samazinās. Ja ražošanas apjoms samazinās, šīs izmaksas uz produkcijas vienību pieaug. Pastāvīgās izmaksas ir pat tad, kas ražošana ir apstādināta, bet uzņēmums vēl turpina pastāvēt.…
