Arhitektūra tā ir māksla, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi, taču tā sevī ietver dažādas kvalitātes – funkcionālo, konstruktīvo un māksliniecisko.
Sienas – ir viens no svarīgākajiem ēkas konstruktīvajiem elementiem. Tām ir jābūt pietiekami izturīgām un noturīgām, uzņemot vertikālās un horizontālās slodzes. Taču – tām jāatbilst arī ēkas ārējam (arī iekšējam) arhitektoniskajam veidojumam.
Sienu arhitektūras un konstruktīvie elementi panāk to, lai ēka būtu pēc iespējas konstruktīvi drošāka un estētiski baudāmāka. Tātad katrs no elementiem pilda ne tikai dekoratīvu lomu ēkas fasādē, bet arī konstruktīvu un funkcionālu lomu.
Lai ēku fasādēm piešķirtu noteiktas proporcijas, sienu virsmas sadala horizontālā un vertikālā virzienā. Fasādes horizontālo sadalījumu panāk ar cokolu, dzegu un jostu ierīkošanu. Izveidojot pilastrus un sienu daļu izlaidumums, sienu virsmu sadala vertikālā virzienā.
Visu romiešu celtņu eksterjeru noteica arkāde. Romā tās forma attīstījās tiltu un akveduktu būvē 4. – 2. gs. p.m.ē.
1. gs. p.m.ē. romieši sāka jūsmot par grieķu celtņu apdari un sāka ne tikai aplikt betona celtnes ar Marmora un cita akmens plāksnēm, tā tuvinot to ārējo izskatu grieķu celtnēm, bet iespaidīgumu papildināja ar sienā iemontētiem plastiskiem elementiem – puskolonnām.
Tā grieķu arhitektūrai raksturīgos tektoniskos risinājumus (kolonnas, sijas) romieši aizstāja ar formās līdzīgiem tīri dekoratīviem risinājumiem, impēŗijas laikā mainot arī grieķu celtnēm raksturīgās proporcijas – nosvērtības vietā akcentējot grandiozitāti. Ar puskolonnām tika rotātas arkāžu konstrukcijas, izveidojot romiešu arhitektūras raksturīgāko ordera arkāžu kompozīciju. Parasti celtnes siena veidojās kā vairākstāvu arkāde. Šādā gadījumā tā apakšējā stāvā tika bagātināta ar toskānas puskolonnu (doriskā ordera paveids), otrajā stāvā – ar jonisko.…
