Katrs pats ir sava likteņa lēmējs. Sievietes Blaumaņa un Jaunsudrabiņa darbos savu likteni izvēlas pašas. Kristīne, atsakoties no mīlestības, kurai neredz gaišu nākotni, apprec nemīlētu cilvēku, bet Aija pazudina un iedzen postā vīrieti, kas viņu mīl, līdz ar to sabojājot dzīvi ne tikai viņam, bet arī sev.
Kristīne ļaujas savas mātes ietekmei uz sevi, jo pašai vešerienei, meitenes mātei, bija nelaimīga dzīve kopā ar vīrieti, kas nemitīgi dzēra, pavadot vakarus krogos un tērējot tur visu savu naudu. Vešerienei patika Edgars, tomēr meitas liktenis viņai bija svarīgāks par visu. Nevēlēdamās pievilt un satraukt savu māti, Kristīne atsakās no mīlestības un dara tā, kā māte uzskata par pareizu. Kaut gan Kristīnei ir grūti aizmirst savu mīlestību pret Edgaru, tomēr viņa saprot to, ka viņai jāizvēlas starp diviem “krastiem” – purvaino un dziļo, bet mīlošo vai stabilo un drošo, bet no mīlestības tālo.
Neskatoties uz savām sirds alkām pēc mīlestības, Kristīne izvēlas atrasties uz “stabilā krasta”, kad ierauga Edgaru sēžam istabā pie Minnas. Blaumanis šajā novelē attēlo sievietes izmisumu, ciešanas un naivu cerību, kas Kristīnei lika vilties:
“Viņas acis bija sasarkušas, lai gan viņa nebija raudājuse, un viņas ģīmī attēlojās dziļāki sirdsēsti. Bet acumirklī šis iespaids nozuda, kad viņa Edgaru durvīs pamanīja. Lepnums un nicināšana parādījās viņas vaibstos, un it kā negribot viņas rokas savilka šķidrautu cietāk kopā.”
Jaunsudrabiņa Aija savu dzīvi pati ieveda postā gan sava slinkuma, gan skarbuma un nežēlīgās attieksmes dēļ. Viņas vainas dēļ viņas meita neredzēja ar vienu aci, viņas vainas dēļ pats sevi nonāvēja Jānis. Autors romānā parāda ļaunas, nejaukas un slinkas sievietes dzīvi, it kā pamācīdams ar to lasītāju, ka, lai gūtu laimi un dvēseles mieru dzīvē, jābūt saprotošam pret citiem, jācenšas atrast un noskaidrot savas dzīves vērtības.
Spēks un vājums.
Katra sieviete ir gan stipra, gan vāja – tas ir atkarīgs no situācijas, kurā viņa nonāk. Sieviete ir stipra mīlot, tāpēc neļauj nevienam savu mīlestību “ kājām sabradāt ”, bet, kolīdz viņa sastop to, kuru mīl, viņas spēks pazūd laimē, naivumā un mīlestības jūtās.
Blaumaņa noveles varone Kristīne ir stipra sieviete, jo spēj turēties pretī visām dzīves grūtībām. Viņa mīl Edgaru un zina, ka arī viņš Kristīni mīl, tomēr meitene saprot, ka viņu abu laulība būs nelaimīga Edgara dzīvesveida dēļ , taču “ žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri ”. Kristīnes spēks pazūd, atrodoties Edgara skavās, jo tad viņa nespēj domāt ne par viņa dzeršanu, ne par savu solījumu neprecēt Edgaru:
“Kristīnei tā bija, it kā viņa no kādas spiedošas nastas būtu atsvabināta, it kā viņas iekšienē uzreiz būtu tapis gaišs. Laimīgi smaidīdama un lēnām viņa pacēla roku un uzlika to Edgaram uz pleca.”…
