Latviešu prozaiķe Inga Ābele (1972) darbos lielu uzmanību pievērsusi sievietes tēlam – latviešu feminisma prozas kontekstā ienesot spēcīgu brīvības izaicinājumu un dekonstruējot patriarhālo situāciju. Autores proza novērtēta kā pārdrošs aizliegtu domu un jūtu izklāsts, atklājot lasītājam reālistisku pasaules un sabiedrības stāvokļa ainu. Par būtiskākajām tiek uzskatītas sievietes problēmas, tāpēc autore vīriešu tēlus veido nosacīti : tiem ir tikai viens mērķis – atklāt sievietes tēla netiešo raksturojumu ar vīrieša acīm. Inga Ābele sievietes raksturojumā bijusi nežēlīga, nereti viņas pieder sabiedrības izolētajam cilvēku slānim, kurām nav noteiktas nākotnes vīzijas un periodiski saskarās ar dažādām eksistenciālām problēmām : „(..)tik skaudri šo sievietes vēsturiski ieilgušo ceļmalas pozīciju latviešu prozā vēl neviens nav akcentējis.”1…