Pilsētās un ciematos siltuma patērētāji ir dzīvojamās mājas, sabiedriskās un rūpniecības ēkas. Dzīvojamās un sabiedriskajās ēkās siltuma enerģiju patērē komunālajām un sadzīves vajadzībām, kā arī komforta apstākļu nodrošināšanai telpās, kurās uzturas cilvēki. Rūpniecības ēkās siltuma enerģiju galvenokārt patērē produkcijas ražošanas tehnoloģiskajam procesam.
Patērētāju vajadzību pēc siltuma apmierina dažādas ēkās uzstādītas inženieriekārtas, kuras šo siltumu saņem no siltumtīkliem. Šādas inženieriekārtas ir apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmas, karstā ūdens apgādes sistēmas, kā arī siltumtehniskās iekārtas tehnoloģiskām vajadzībām. Katrai iekārtai ir noteikts uzdevums, un parasti tā paredzēta vienam siltuma patēriņa veidam.
Apkures sistēma aukstā laikā nodrošina telpā vēlamo gaisa temperatūru, kompensējot siltuma zudumus.
Ventilācijas sistēma nodrošina nepieciešamo gaisa temperatūru, sastāvu un aerodinamisko režīmu, radot telpā attiecīgu gaisa apmaiņu.
Gaisa kondicionēšanas sistēmu lieto, lai radītu telpā mikroklimatu, kurš apmierina paaugstinātas sanitāri higiēniskās un tehnoloģiskās prasības.
Karstā ūdens apgādes sistēmā tiek veikta ūdens sasildīšana sadzīves vai tehnoloģiskām vajadzībām un tā nogādāšana patēriņa vietās.
Siltumtīklā cirkulējošā siltumnesēja parametri un daudzums ir atkarīgi no tīklam pieslēgto patērētāju darba režīma. Katlu iekārtas izvēli nosaka maksimālais siltuma patēriņš dotajā laika periodā, siltumnesēja veids un parametri. Vadoties pēc maksimālā siltumnesēja daudzuma, veic siltumavota un cauruļvadu siltumtehniskos un hidrauliskos aprēķinus.
Galvenais izejas rādītājs, pēc kura izvēlas racionālāko siltumapgādes shēmas konstruktīvo risinājumu, ir visu ēku atsevišķo inženieriekārtu un tehnoloģisko patērētāju siltuma patēriņa raksturs.…
