Ķieģeļa vēsture sniedzas vairāk nekā 10000 gadu senā pagātnē. Ķieģeļa dzimšanas laiku un vietu nav iespējams precīzi noteikt. Jau Mezopotāmijā ķieģeļi tika izmantoti kā celtniecības materiāls. Arī ēģiptieši izgatavoja dažāda izmēra ķieģeļus no Nīlas dubļiem.
Savukārt Romieši ir atstājuši arī rakstiskas liecības par ķieģeļiem. Savā darbā par arhitektūru kāds imperatora Augusta laikabiedrs ir veltījis īsu fragmentu ķieģeļa un tā izgatavošanas procesa aprakstam. Šie raksti norāda, ka romieši jau tolaik domāja par ķieģeļa standartiem. Lai arī ir diezgan grūti atrast precīzas liecības par ķieģeļu standartu esamību senajā Romā, var droši apgalvot, ka bez ķieģeļiem, kas izgatavoti atbilstoši noteiktiem standartiem, romieši nebūtu guvuši tik ievērojamus panākumus ēku būvniecībā. Ķieģeļus celtniecībā izmantoja arī lielākajā daļā iekaroto zemju, ķieģeļu cunfte izpletās daudzās Romas impērijas provincēs. Ķieģeļi mēdza būt gan taisnstūrveida, gan kvadrātveida un dažreiz pat trīsstūrveida.
Kaut ķieģeļi tiek izgatavoti jau vairāk nekā 10 000 gadu, speciālas iekārtas ķieģeļu ražošanai parādījās tikai pirms 150-200 gadiem. Līdz pat 19.gs. sākumam pārsvarā tika izmantotas tās pašas ķieģeļu ražošanas metodes, kas tūkstošiem gadu iepriekš. Izšķirošu ietekmi ķieģeļu ražošanā un tehnoloģijas attīstībā deva industrializācija un lielais iedzīvotāju skaita pieaugums, jo bija nepieciešams liels skaits jaunu mājokļu un līdz ar to celtniecības materiālu. Lai ķieģeļcepli padarītu ekonomiski izdevīgāku, nācās reorganizēt ražošanas procesu, pārejot no fiziskā darba uz mehanizētu ražošanu.
Pateicoties savām pozitīvajām īpašībām – ilgmūžībai, izturībai, augstajai ugunsdrošībai, dabiskumam, zemajām ekspluatācijas izmaksām - ķieģelis joprojām ir starp populārākajiem celtniecības un apdares materiāliem. Ķieģeļu mūra sienām izplatoties reģionos, kur ir daudz zemāka vidējā gaisa temperatūrā salīdzinot ar Romu, radās nepieciešamība pēc papildus siltumizolācijas.…
