Sirdsapziņa ir ētikas kategorija, kas ir lielākais cilvēka ( arī sociālas grupas, tautas, cilvēces) iekšējais soģis, vērtētājs. Patiesības, taisnīguma, līdzjūtības, labestības rādītājs cilvēkā. Cilvēcības balss cilvēkā. Viena no personības tikumiskās pašapziņas izpausmēm. Sirdsapziņa neļauj nepildīt solījumu, ja tam arī nav liecinieku. Rīkoties pretēji savai sirdsapziņai nozīmē vērsties pret sevi, kļūt sev neuzticīgam. Tā rāda gara spēka lielumu un līdzjūtības pakāpi pret citiem. Sirdsapziņa palīdz cilvēkam paciest izsmieklu, pārmetumus, ja tikai savā dziļākajā dvēseles būtībā viņš ir pārliecināts par savas rīcības pareizību. To mēdz salīdzināt ar sabiedrības pārstāvēšanu cilvēkā, lai sevī ievērotu citu intereses, vajadzības un vērtības. Cilvēks, kas rūpējas un interesējas tikai par sevi, nevar saklausīt savu sirdsapziņas balsi.
Spāņu valodas Academia Real vārdnīcā vārdu sirdsapziņa skaidro kā
1.cilvēka gara īpašība un spēja savās būtiskajās īpašībās un visās to modifikācijās pazīt to, ko piedzīvo sevī iekšēji,
2.iekšēja labā un ļaunā atziņa,
3.atspoguļojoša lietu pazīšana,
4.mentāla aktivitāte, kurai vienīgai ir pieeja paša lietām,
5.psihisks akts, caur kuru persona uztver sevi pasaulē.
Kembridžas Learner`s Dictionary apraksta sirdsapziņu kā “jūsu daļu, kas izvērtē jūsu paša darbību morālo vērtību un liek jums justies vainīgam par sliktiem darbiem vai liek justies atbildīgam par kaut ko”, bet Vebstera 1913. gada vārdnīcā tā ir nosaukta par spēju, spēku vai iekšēju principu, kas izvērtē paša darbību, motīvu un satraukumu raksturu, kas brīdina par un nosoda visu nepareizo un atzīst un atbalsta pareizo; tā ir morāla spēja novērtēt sevi pašu, morālā sajūta.…
