Secinājumi
Antīkajā kultūrā ķermeņa etalons ir dievu augums.
Viduslaikos ķermeņa skaistums tiek atstāts otrajā vietā, jo priekša izvirzās ticība.
Sākot ar 15. gadsimtu etalons variē starp ļoti smalku, tievu augumu vai sievišķīgi kuplu, bet stingru ķermeni.
20. gadsimts iezīmē laiku, kad par piemēru ķermeņa etalonam tiek ņemtas slavenības un nevis māksla un arhitektūra.
Intervijas rezultātā autore secināja, ka uzskati, ka modelēm ir īpašs etalons, ir nepatiesi.. Katru vērtē pēc individuālām uzbūves īpatnībām un nosaka optimālāko variantu.
Veiktā aptauja ļauj secināt, ka vairākums cilvēku (90%) nevēlas neko krasi mainīt savā ķermenī un sadzīvo ar tādu, kāds tas ir. Taču neiebilstu pret kopēju savu parametru samazināšanas un svara nomešanas.
Palielinoties vecumam, samazinās neapmierinātība ar savu augumu un tiekšanās pēc kāda vispārēja skaistuma etalonu.
Apkopojot aptaujas datus, var secināt, ka cilvēki kā skaistuma etalonu visbiežāk neizvirza nevienu, uzsverot, ka katrs ir skaists. Bet ļoti maz cilvēku, sievietes ideālu raksturo, kā slaidu augumu ar pilnīgām krūtīm, tievu vidukli. Savukārt vīrieti ar labi attīstītu miesas būvi.
…