Skaņākalna parka tūrismu ierobežojošie faktori

Salacas upes ielejas kompleksajā dabas liegumā, bijušajā Valtenbergu muižas mežā, ko jau 19.gadsimtā sāka iekārtot barons fon Falkenbergs, atrodas tūrismam un atpūtai iekārtotais Mazsalacas Skaņākalna parks (ap 100 ha platībā). No muižas laikiem saglabājušās introducētās koku sugas – lapegle, Veimuta priede, baltegle, vairākas valriekstu sugas, bet pamatā te ir priežu saimniecība (vecākajām priedēm ir pat 220 gadu). Salacas labajā krastā slejas 300 m garās un 20 m augstās Neļķu (Suņu) klintis, kas ir viens no krāšņākajiem smilšakmens (ar bruņuzivju atliekām) atsegumiem Latvijā. Salacas abos krastos ir daudz alu: Velna ala - 14 m gara pudeles formas ala, kas no ģeoloģijas viedokļa ir unikāls dabas veidojums; dažas no tām ir pieejamas tikai ūdenstūristiem. Salacas kreisajā krastā atrodas leģendārais Skaņaiskalns -stāva smilšakmens siena, kas taisnā leņķī paceļas 30 metrus virs Salacas upes līmeņa. Šī 60 m garā smilšakmens krauja ir slavena ar īpatnējām atbalsīm – klints vairākkārt atbalso skaņu un tikai noteiktā leņķī. Šie skaņu efekti ir unikāli arī pasaules mērogā. Skaņaiskalns ir viens no desmit ievērojamākajiem Latvijas dabas objektiem.
Skaņākalna parks veidots un uzturēts kopš Latvijas Republika ieguvusi neatkarību. Līdz 1990. gadam nozīmīgu darbu veica Mazsalacas mežrūpniecības saimniecība. Tajā laikā tika atjaunotas kāpnes (un to ir ne mazums, lai parka apmeklētāji varētu apskatīt romantiskās Salacas ainavas), uzliets asfalts Skaņākalna teritorijā. Sākotnēji parku apsaimniekoja Latvijas valsts meži. No 1994.gada par parku rūpējās Mazsalacas mežniecība sadarbībā ar Mazsalacas pilsētas Domi un individuālo uzņēmumu “Saletsa”. No 1992. – 1994.gadam Rīgas Tautas lietišķās mākslas studiju “Dzīne” un “Cēre” meistari (tēlnieces Betijas Strautnieces vadībā) izveidoja Kurbada taku. 2001. gada aprīlī parka teritorija ar 115 ha zemes platību nonāk Mazsalacas pilsētas domes īpašumā, no šā brīža dome ir pilntiesīga Skaņākalna dabas parka apsaimniekotāja. …