Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās septiņdesmito sākumā neilgu laiku- piecus gadus pēc Auces vidusskolas beigšanas nostrādāju šajā skolā par skolotāju. Vienlaicīgi studēju Liepājas pedagoģiskajā institūtā latviešu valodu un literatūru.
Ar ko saskāros šajos piecos Auces vidusskolā nostrādātajos gados?
Ar vienas daļas pedagogu morālu degradāciju.
Es biju acu lieciniece tam, kā veco pedagogu paaudzi, pie kuras bija tā laime mācīties man, pakāpeniski nomainīja jaunā padomju laika, pedagogi un kā līdz ar viņu ienākšanu skolā izmainās tās gaisotne.
Kā sporta laukums skolas priekšā , kuru pati kā skloniece kopā ar skolas biedriem būvēju, pārvērtās kaiņmiņmāju kazu un aitu ganībās, kā iekoptais dārzs aiz skolas aizauga, jo fizkultūras un bioloģijas skolotāji, sava darba entuziasti, aizgāja pensijā, un viņu vietā nāca jaunie nupat padomju augstskolas beigušie.
Kā aizvien draudošākus apmērus pieņēma skolotāju un arī tehnisko darbinieku vidū alkoholisms. Skolotāji atļāvās pat stundās iet iereibuši, nereti lietoja alkoholu kopā ar vidusskolniekiem, jaunās pedagoģes ielaidās intīmos sakaros ar abiturijas klases zēniem.
Es tur pati biju “iekšā”. Pati biju kopā ar jaunajiem pedagogiem iedzeršanās, kurās tika spriedelēts par stereotipiem, kas saistās ar skolotāja profesiju un kurus vajagot lauzt.
Es negribu melot un šobrīd apgalvot, ka būtu toreiz protestējusi, nē, es to nedarīju!
Es kā neklātniece ar skaudību klausījos nupat Latvijas Universitāti vai Politehnisko institūtu beigušajos kolēģos. Taču bija lietas, kuras nevarēju pieņemt, un viena no tām bija alkoholisms.
No skolotāju istabas stundu laikā nereti nāca alkohola smaka. Pašlaik aizsaulē aizgājušais to gadu skolas direktors bija Auces pilsētiņā labi zināms kā izcils “grādīgo” cienītājs, bet ar stipru aizmuguri partijas komitejā.…
