Slāvu valodas runā 290 miljoni cilvēku. Lielā mērā atšķiras ar tuvību viena otrai, kura ir pamanāma vārda saknē, afiksos, vārda struktūrā, gramatisko kategoriju lietojumā, teikuma struktūrā, semantikā, regulāru skaņu sakritības sistēmā, morfoloģiskajā mīšanās. Šī tuvība ir izskaidrojama ar to ilgstošajiem un intensīvajiem kontaktiem literāro valodu un dialektu līmenī. Kaut gan ir arī materiāla, funkcionāla un tipoloģiska rakstura atšķirības, noteiktas ar ilgstošu patstāvīgu slāvu cilšu un tautu attīstību dažādos etniskos, ģeogrāfiskos un vēsturiski- kulturālos apstākļos, to kontaktiem ar radniecīgām un neradniecīgām etniskajām grupām.
No indoeiropiešu valodām slāvu valoda ir vistuvākā baltu valodām. Šī tuvība kalpoja "baltu- slāvu pirmsvalodas" teorijas pamatam, saskaņā ar kuru no indoeiropiešu pirmsvalodas vispirms radās baltu- slāvu pirmsvaloda, kura vēlāk sadalījās pirmsbaltu un pirmsslāvu valodās. Lai gan vairums mūsdienu zinātnieku šo valodu īpašo tuvību izskaidro ar seno baltu un slāvu ilgstošajiem kontaktiem. Nav noskaidrots, kurā teritorijā notika slāvu valodas kontinuuma savrupinājums no indoeiropiešu saimes. Uz kāda no indoeiropiešu dialektu pamatiem vēlāk izveidojās pirmsslāvu valoda, kura ir dzimtas aizsācēja visām mūsdienu slāvu valodām. Pirmsslāvu valodas vēsture bija ilgstošāka par mūsdienu slāvu valodu vēsturi. Ilgstoša laika gaitā tā attīstījās kā vienots dialekts ar līdzīgu struktūru. Vēlāk radās dialekti, varianti. Pirmsslāvu valodas un tās dialektu pāriešanas process patstāvīgās slāvu valodās bija ilgstošs un sarežģīts. Īpaši aktīvi tas norisinājās m. ē. 1. g. tūkst. otrajā pusē, agro slāvu feodālo valstu formēšanās periodā R- A un A Eiropas teritorijās.
…