Cilvēce smēķē jau no neatminamiem laikiem, tas ir tik sens ieradums, ka nav neviena, kurš skaidri zinātu, no kurienes šis paradums cēlies. Par tā izcelšanās vietu, visbiežāk, tiek minēta Dienvidamerika, jo tabakas dzimtene tiešām ir Amerika, un lai gan uz senajām Ķīnas vāzēm gadās ieraudzīt zīmējumus, kuros attēloti smēķētāji, tomēr līdz pat Kolumba atklājumiem, Vecajā pasaulē par tabaku nekas nebija zināms.
Eiropā, tabaku ieveda, Kolumba ekspedīcijas dalībnieks mūks Romano Pano 1496. gadā. Tā augs, kurš savu nosaukumu ieguva no Haiti salas provinces Tobago, sāka uzvaras gājienus pa zemēm un kontinentiem. Pēc Kolumba otrā brauciena (1493 – 1496) tabakas sēklas tika atvestas uz Spāniju. Pēc tam tās nokļuva kaimiņzemēs un lielo ģeogrāfisko atklājumu periodā pa jūru un sauszemi tika nogādātas it visos zemeslodes nostūros.
Eiropā tabaka iesākumā ieguva popularitāti kā ārstniecības augs: to izmantoja komprešu veidā, un kā šņaucamo pulveri. Tās šņaukšana kļuva par modes lietu Francijas karalienes Katrīnas Mediči galmā, kura tādā veidā, mēģināja stiprināt savu veselību pēc sava sūtņa Portugālē Žana Niko (Jean Nicot) padoma. Pateicoties tieši viņam, auga dzimtes zinātniskais nosaukums ir – Nikotiana.
Vēl pirms simts gadiem tabaku galvenokārt smēķēja pīpēs un cigāros. Cigārus smēķēja pārsvarā turīgi cilvēki, jo tie bija pārāk dārgi, lai tos ikdienā varētu atļauties lietot vidusmēra pilsonis, turklāt, cigāru smēķēšanai bija nepieciešami īpaši aksesuāri, piemēram, šķērītes gala apgriešanai.
Pīpi pīpēja visās sociāli - ekonomiskās grupās. Pīpe bija jāsagatavo, kā arī regulāri jākopj. Šis process bija laikietilpīgs. Savukārt, zelējamā tabaka bija izplatīta galvenokārt zemākajos sociāli - ekonomiskos slāņos.
1881. gadā, ASV, tika izgudrota “cigarešu mašīna”, un ar šo izgudrojumu aizsākās cigarešu rūpnieciska ražošana.…
