Sociālā darbinieka palīdzība ģimenēm, kurās ir bērns ar garīgās attīstības traucējumiem

Secinājumi
1. Izzinot garīgās attīstības traucējumu cēloņus un apzinot katra indivīda esošo stāvokli un traucējuma pakāpi, ir nepieciešams veikt korekcijas darbs, kas iespēju robežās nodrošinātu indivīda attīstības iespējas un integrāciju sabiedrībā.
2. Ģimenē, kurā ir bērns ar garīgās attīstības traucējumiem, visi jautājumi, kas cieši saistīti ar cilvēka dzīves cikla maiņu un svarīgākajiem dzīves mērķiem un uzdevumiem, izsauc papildus problēmas. Liela loma šeit ir vecāku attieksmei pret bērnu pašu, bet tā, savukārt, veidojas caur sabiedrības attieksmi pret slimo bērnu.
3. Bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem vecākiem daudz ilgāk, nekā pārējiem vecākiem, jāmācās dzīvot situācijā, kurā visa kā trūkst – padoma, atbalsta, atslodzes, informācijas, brīvā laika, laika sev, mieram, miegam, sapratnes, novērtējuma, draugu, satikšanos, pārmaiņu, nākotnes plānu, sapņu, izvēles, iespēju, profesionālas karjeras varbūtības, cerību.
4. Ģimenes vajadzības specifiski izsaka ģimenes un tās atsevišķo locekļu saistību ar objektīvo īstenību, viņu iekļaušanos cilvēces kultūrā. Ģimenes vajadzības var būt garīgas, materiālas, sociālas. Lai noritētu veiksmīga klienta un sociālā darbinieka sadarbība, ir nepieciešams izzināt ģimenes psiholoģisko mikroklimatu, savstarpējās attiecības, vērtību orientāciju, ģimenes locekļu kultūru, attieksmi pret darbu, iespējas un vajadzības.
5. Ir ļoti svarīgi informēt, atbalstīt, uzklausīt un akceptēt tās jūtas, kas rodas ģimenē esošajiem brāļiem vai māsām. Izrunājot un analizējot situācijas, bērnam vieglāk būs uztvert savu vecāku problēmas un vieglāk mīlēt savu slimo brālīti vai māsiņu.
6. Ģimenei, bet jo īpaši mātei, kas audzina bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem, ir nepieciešams savlaicīgi sniegt palīdzību un saņemt psiholoģisku un informatīvu atbalstu no attiecīgajiem speciālistiem.
…