Atkarība var būt dažāda. Mēs esam atkarīgi no ūdensapgādes, darba devējiem, no elektrības un no citiem apstākļiem. Taču šajā darbā tiks runāts par atkarību no vielām, kas rada pieradumu un nereti nodara neatgriezeniskas sekas.
Cilvēka galvas smadzenēs mums ir centri, kuri izsauc gan patīkamus, gan nepatīkamus pārdzīvojumus. Nepatīkamie parasti ir saistīti ar kādas vajadzības rašanos (slāpes, izsalkums, psihiskā vai fiziskā komforta saglabāšana, vajadzība pēc saskarsmes ar mums simpātiskiem cilvēkiem un ar to saistītā vientulības sajūta).
Patīkamie rodas tad, ja mēs šīs vajadzības apmierinām.
”Smadzenēs patīkamās sajūtas rada pazīstamai narkotiskajai vielai - morfīnam - līdzīgas vielas. Iznāk tā, ka mēs cenšamies apmierināt sava organisma psihiskās un fiziskās vajadzības, bet organisms mums kā atalgojumu par to izsniedz narkotiskās vielas devu. Taču šim apstāklim ir dramatiskas sekas - ievadot narkotisko vielu mākslīgi, no ārienes, mēs iejaucamies organisma vajadzību apmierināšanas procesā, traucējam to un patieso organisma vajadzību apmierināšana tiek aizvietota ar surogātu - no ārpuses organismā ievadītu narkotiskās vielas devu. Parasti nav iespējams atteikties no kaitīgo vielu turpmākas lietošanas, jo pārtraukšana rada grūti paciešamus fiziskus un psihiskus traucējumus – abstinenci, kura izzūd ieņemot atkārtotu attiecīgās vielas devu.” (12)
…