Ievads
Darba tēma: Ētisko principu pielietojums sociālajā aprūpē.
Mēs dzīvojam strauju pārmaiņu laikā, ik dienu mums tiek izvirzītas jaunas prasības un jauni izaicinājumi. Tiek piedāvātas arī jaunas iespējas un vērtības, liekot pārvērtēt un apšaubīt jau esošās zināšanas. Neskatoties uz dzīves pieredzi, nav viegli atbilstoši reaģēt un orientēties šajā informācijas un iespēju gūzmā. Daudz cilvēku apjūk, nonāk sarežģītās dzīves situācijās, no kurām neredz vairs izeju. Iestājas krīze, kas nozīmē izšķirošu pagriezienu, pēkšņas pārmaiņas vai liktenīgu pārrāvumu. Visbiežāk tā skar sociāli neaizsargātākos sabiedrības slāņus. Tie ir veci cilvēki, maznodrošinātas ģimenes ar maziem vai skolas vecuma bērniem, nepilnas ģimenes un arī disfunkcionālas ģimenes, kurām nepieciešama sociālā palīdzība.
Kvalitatīvs un attīstīts sociālais darbs ir būtisks priekšnoteikums, lai tiktu uzlabota iedzīvotāju sociālā situācija, jo profesionāla sociālā darba mērķis ir nevis papildināt pašvaldību ar kādu ilglaicīgu pabalstu saņēmēju, bet gan sniegt atbalstu cilvēkam, kurš, vajadzīgajā brīdī saņemot nepieciešamo palīdzību, turpmāk spēs pats sev palīdzēt un darboties savā un sabiedrības labā.
Taču, lai veidotos sociālo dienestu un klientu veiksmīga sadarbība, ir svarīga savstarpēja sapratne un uzticēšanās. Sociālā aprūpes speciālistam jārada klientā pārliecība par savu profesionalitāti un kompetenci. Klientam ir jājūt sociālā aprūpētāja ieinteresētība un vēlme palīdzēt. Taču ļoti būtiski šā darba veikšanai ir darbinieka - cilvēka personiskās īpašības, pozitīvs skatījums uz klienta dzīves situāciju, taktiskums, un smalkjūtība, neaizmirstot, ka katrs cilvēks ir neaizstājama vērtība, tādēļ pret viņu ir jāizturas kā pret personību, ar savu pašcieņu, pašnovērtējumu, ievērojot viņa tiesības, vajadzības un iespējas.
Katrs cilvēks ir vērtīgs un rūpju cienīgs. Sociālajiem aprūpētājam ir jābūt empātiskiem un sensitīviem, lai varētu ne tikai izprast šo klientu sociālās problēmas, bet būt arī kā starpniekiem un advokātiem, lai varētu efektīvi ietekmēt situācijas risinājumu dažādos līmeņos.
Profesionāla sociālā aprūpe ir vērsts uz problēmu risināšanu un pozitīvām pārmaiņām, tādējādi nodrošinot demokrātiskā valstī paredzēto cilvēktiesību un sociālā taisnīguma ievērošanu. Katrs cilvēks attīstītā sabiedrībā ir pelnījis iespēju mainīt un uzlabot savu dzīvi, attīstīt sevī esošo potenciālu un mazināt disfunkciju. Atšķirība ir tāda, ka citiem šī misija padevusies pašu spēkiem, bet citiem, kādā brīdī ir nepieciešama taktiska palīdzība. To sevī ietver sociālā darba speciālista ētiskā apziņa, kas ir jebkura sociālā darbinieka profesionālās darbības neiztrūkstoša sastāvdaļa. No sociālā darba speciālista spējas rīkoties ētiski ir atkarīga klientiem piedāvāto pakalpojumu kvalitāte. Sociālo darbinieku ētikas kodekss ir balstīts uz sociālā darbinieka profesijas starptautiski atzīto definīciju un vērtībām, kuru pamatā darbojas vienlīdzības un taisnīguma princips.
Sociālās sfērās strādājošajiem speciālistiem nepieciešama pietāte pret dažādām kultūrām un to atšķirībām, jābūt pietiekami integrētiem un pieredzējušiem, lai palīdzības procesā saglabātu objektīvu attieksmi. Šie darba aspekti parādās, kad sociālais darbinieks ir gatavs pieņemt indivīdu, viņu nekritizējot, respektējot personas tiesības būt pašai. Viņš pašaizliedzīgi rūpējas, neaizsargājas, ir vienmēr godīgs pret sevi, kas dod iespēju palīdzēt klientam, izzinot sajūtas, pārdzīvojumus un rīcību, lai novērtētu problēmas un rastu iespējas tās risināt.(3., 17 lpp.)
Sociālā aprūpe ir profesija, kas veicina sociālu pārmaiņu rašanos, cilvēku savstarpējo attiecību problēmu risināšanu, sekmē cilvēku brīvību un iespēju paplašināšanu, lai paaugstinātu labklājību. Izmantojot teorijas par cilvēka uzvedību un sociālajām sistēmām, sociālais darbs iejaucas tur, kur cilvēks mijiedarbojas ar vidi. Sociālās aprūpes pamatā ir cilvēktiesību principi un sociālais taisnīgums.
Galvenā tā vērtība ir cieņa pret visu cilvēku vienlīdzību, vērtību un pašcieņu. Cilvēktiesības un sociālais taisnīgums kalpo kā motivācija un pamatojums sociālā darbinieka ētiskai rīcībai. Šīs profesijas pārstāvji cenšas aizsargāt trūcīgos iedzīvotājus, lai veicinātu sociālo integrāciju. Sociālajā darbā izmanto dažādas prasmes, tehnikas un aktivitātes, kas ir vērstas uz personu un tās vidi. Sociālā darba iejaukšanās aktivitāšu loks ir plašs - sākot no psihosociāla darba ar personu līdz sociālajai politikai, plānošanai un attīstībai. Tās ietver konsultēšanu, klīnisko sociālo darbu, darbu ar grupām, sociālo pedagoģisko darbu, ģimeņu disfunkcijas novērošanu un terapiju, kā arī palīdzību cilvēkiem pakalpojumu un sabiedrības resursu izmantošanā. Iejaukšanās izpaužas arī kā iestādes vadīšana, sabiedrisku aktivitāšu organizēšana un iesaistīšanās sociālās un politiskās aktivitātēs, lai ietekmētu sociālo politiku un ekonomisko attīstību. Sociālā darba speciālista pamatbūtība, vadot šos procesus ir altruisms – “ Morāles princips, kas prasa, lai cilvēks apspiež savu egoismu, pašaizliedzīgi kalpo ir gatavs ziedot savas intereses citu labā”.(6., 9 lpp.)
Veiksme sociālajā darbā, arī aprūpē, ir, ne tikai paša darbinieka pārliecība par paveikto, bet, galvenokārt, klienta labsajūta un apziņa, ka viss izdarīts tā, kā viņš ir vēlējies un kā bijis nepieciešams.
Pētījuma mērķis: noskaidrot ētikas principu reālo pielietojumu darbā ar sociālās aprūpes klientiem – veciem cilvēkiem.
Pētījuma uzdevumi :
1. Analizēt literatūru par audzināšanu, ētiku, psiholoģiju..
2. Apzināt un iepazīt pagasta teritorijā dzīvojošo sociālās aprūpes klientu pieredzi.
…
