1. Deviantās uzvedības īpatnības
Sociālās kontroles nepieciešamības nozīmi ir vieglāk izprast, noskaidrojot tās rašanās nepieciešamību. Par tādu var uzskatīt sabiedrībā pastāvošo devianto uzvedību jeb devianci.
Deviantā uzvedība veido dažāda rakstura novirzes no grupā vai sabiedrībā pieņemtajām sociālajām normām cilvēku aktivitātēs.
Nepārtraukti kāds no mums pārkāpj kādu normu. Ņemot vērā, ka sociālās normas var būt dažādas, to neievērošanas gadījumi arī ir dažādi, kā, piemēram, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšana, neierašanās darbā vai skolā neattaisnojoša iemesla dēļ, skaļa un nepieklājīga uzvešanās publisku pasākumu laikā. Arī deviantās uzvedības kritēriji ir mainīgi. Tie ir atkarīgi no subkultūras atzītajām vērtībām un normām, kuras bieži vien atšķiras no sabiedrības lielākās daļas viedokļa. Ir liela nozīme arī tam, kādā stāvolī atrodas sabiedrība.
Deviance nav itin viss, ko ikdienas dzīvē dēvē par novirzēm, piemēram, par devianci nav uzskatāmas sabiedriski nekaitīgas dīvainības.
Deviantoloģija (delinktoloģija) ir starpdisciplināra kompleksa zinātne un likumdošanas joma par nekrimināla rakstura likumpārkāpumiem, to cēloņiem un veicinošiem apstākļiem, likumpārkāpēja personību un brīdināšanu par pārkāpumiem. Deviantoloģijas sastāvā var ietvert administratīva, disciplināra, civiltiesisko un ģimenes deviantoloģiju.
Deviācijas var definēt dažādos veidos:
1. tas, kas ir statiskā mazākumā, ir deviācija;
2. tas, kas ir pretrunā ar vispārpieņemtām normām, tradīcijām, paražām, ir deviācija;
3. deviantīva ir jebkura sabiedrības auditorija, kas reaģē pretēji vispārpieņemtām lietām un noteikumiem;
4. deviācija ir viss, kas ir aizliegts ar likumu, noteikts ar normatīviem aktiem.
Deviācijas pilda šādas funkcijas:
1) izraisa sociālās pārmaiņas sabiedrībā – „ja nebūtu zagļu, nebūtu izgudrota arī slēdzene un atslēga”;
2) atbrīvo no stereotipiem, šabloniem un stagnācijas, sekmē atbrīvošanās procesu no iesūnojušiem paradumiem;
3) sekmē sociālo normu apzināšanos un optimālo uzvedības modeļu izstrādi;
4) veicina sociālo grupu un sabiedrības konsolidāciju;
5) ļauj noteikt atsevišķu indivīdu un sociālo grupu prognostisko uzvedības modeli.
Tādēļ jau tiek pieņemtas sociālās normas, lai izveidotu robežu starp to, ko drīkst darīt un ko ne, kas ir pieņemts vairākumā sabiedrības un kas tiek nosodīts.
…
