Sociālā pedagoga darbs ar alkoholiķu ģimeņu bērniem kā sociālās izslēgtības riska grupu

“Šampanieša putas, tukšas pudeles kopā ar sakaltušām rozēm un atmiņas – tas taču ir tik saldsērīgi skaisti…’’In vino veritas”- teica senie romieši.
Grūti pateikt, vai mēs tur meklējam patiesību vai ko citu; no laimes vai no bēdām – vienmēr ir tik daudz iemeslu, lai uzsauktu labu tostu. Kaut vai pēc grūtas darba nedēļas vai šķietami neatrisināmu problēmu iespaidā. Kā relaksants alkohols ir vistradicionālākais. Kurā brīdī un kurās paģirās tas kļūst par problēmu, grūti izvērtēt… Moralizēts ir gana – un kāda jēga? Tradicionāli par alkoholismu vairāk runā saistībā ar vīriešiem. Feministisku tendenču apdvestu spriedumu garā varētu izsaukties – protams, ko tad no viņiem var gaidīt, viņi taču visi tādi… Iespējams, ka tas ir mazliet pārspīlēts pieņēmums, tomēr lielākā daļa sieviešu par dzīvi jūtas atbildīgas – jādzemdē bērni, jāaudzina, jāved uz skolu… Alkoholisms arī biežāk pārmantojas no tēviem uz dēliem, bet retāk uz meitām. Taču sievietes tāpat līdzdzīvo - kā mātes, sievas, draudzenes… Parasti gan par to mēdz spriest pēc viena un visai skumja noletības modeļa: dzērāju sievas ir nelaimīgas un bezpalīdzīgas, tā teikt, bezcerībā nes savu krustu. Piemirstot, ka viņas ir atšķirīgas un galu galā – ar izvēles iespējām”. [3 - 32.lpp.] …