Pirmo reizi sastapos ar kognitīvajām teorijām, kad pašai bija jāgatavo materiāls sociālajā psiholoģijā, nu jau pirms apmēram 5 gadiem. Izlasot informāciju par šīm teorijām, neviļus aizdomājos, cik gan viegli cilvēks padodas dažādu jauninājumu ienākšanai savā dzīvē, dažkārt nemaz neanalizējot, cik tie labi vai slikti ietekmē viņa organismu un visu viņa dzīvi, bet izvēloties vieglāko ceļu. Īpaši mani ieinteresēja L.Festingera kognitīvās disonanses (jeb pašattaisnošanās) teorija, kurā izdalītas 3 cilvēka uzvedības stratēģijas, ar kuru palīdzību iespējams atbrīvoties no disonanses izjūtas, kura traucē cilvēka iekšējai harmonijai, radot nevajadzīgu spriedzi.
Toreizējā interese, kura radās, lasot šo materiālu, noteica arī manu izvēli šoreiz rakstīt darbu par kognitīvajām teorijām, analizējot arī mazāk zināmās T.Ņūkomba un F.Haidera teorijas, par kurām, īpaši par T.Ņūkomba teoriju informācija literatūras avotos ir mazāk pieejama un arī nav tik plaši paskaidrota.
Sociālā izziņa – cilvēku izpratne par sevi un sociālo pasauli – t.i., kā viņi atlasa, interpretē, atceras un izmanto sociālo informāciju, izsakot spriedumus un pieņemot lēmumus. Sociālā izziņa ir sociālās psiholoģijas apakšnozare, kas pēta indivīda sociālās realitātes veidošanās īpatnības un likumsakarības. (E.Aronsons, T.Vilsons,REikerts; 2002)
Kognitīvo orientāciju mūsdienu sociālajā psiholoģijā grūti aplūkot kā vienotu skolu. Pieejas būtība ir sociālās uzvedības skaidrojums ar izziņas procesu apraksta palīdzību, tiek analizēta psihiskā darbība un psihiskās dzīves struktūra. Galvenais aspekts šādā analīzē ir izziņas process, kas šajā gadījumā saistīts ar sociālo uzvedību: iespaidi par pasauli interpretējas idejās, ticībā, gaidās, nostājā (attitude), kas arī regulē sociālo uzvedību.…
