Secinājumi un priekšlikumi
Nācies saskarties ar gadījumiem, kad uz cilvēku ar invaliditāti raugās kā uz "otrās šķiras" cilvēku, kam labi tā, kā ir. Tā nav sistēma, bet izkropļota cilvēku domāšana un attieksme. Invaliditāte šai gadījumā kalpo par kritēriju, lai veselības aprūpe šiem cilvēkiem būtu sliktāka nekā pārējiem, un tas dramatiski. Cilvēkiem ar invaliditāti bieži trūkst naudas, lai samaksātu par visiem medikamentiem un pakalpojumiem, kas tiem nepieciešami. Kompensēti tiek tikai tie medikamenti, kas attiecas uz slimību, kuras dēļ ir piešķirta invaliditāte. Ja ir kāda blakus slimība, medikamenti ir jāiegādājas no savas pensijas. Jebkuram veselības aprūpes pakalpojumam jebkurā medicīnas iestādē Latvijā būtu jābūt pieejamam arī cilvēkiem ar invaliditāti, bet reālajā dzīvē tā nenotiek, jo cilvēki tur vienkārši netiek iekšā. Cilvēki ar invaliditāti ir tikpat dažādi kā jebkurai citai sociālai grupai piederīgie. Viņu domāšanu un dzīves uztveri kā jebkuru citu tāpat ietekmējuši apstākļi, tai skaitā gan vide, gan cilvēku attieksme. Kas audzis mīlestības vidē un nav daudz saskāries ar negatīvu nostāju, arī pats ir labvēlīgi noskaņots pret citiem. Baidās no cilvēkiem un līdz ar to iespējami agresīvi reaģē uz dažādiem notikumiem un saskarsmi. Tātad arī cilvēkam ar invaliditāti dzīvē klājas vai nu labāk, vai sliktāk, bet ir pazemojoši, ja vienu cilvēku grupu raksturo pēc vienādiem nosacījumiem. Ja pret cilvēkiem ar invaliditāti joprojām valda piesardzīga attieksme, tad tā ir sava veida apdomība vai bailes. No cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem vai intelektuālu atpalicību baidās, jo ir grūti paredzēt viņu uzvedību, un bieži arī cilvēki īsti nezina kā pret viņiem izturēties. Cilvēki ar fizisku invaliditāti mēdz radīt neērtības sajūtu, jo arī pret viņiem daudzi nezina kā izturēties, īpaši, ja atsevišķos gadījumos invaliditāte ārēji šķiet ļoti smaga un pat biedējoša. Tāpēc tie, kam ikdienā nav jāsaskaras ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, labāk izvēlas no viņiem izvairīties un novēršas. Lai cilvēks ar invaliditāti iegūtu darbu, vispirms viņam pašam tas ir jāgrib. Ir jāapzina savas spējas un iespējas, jāspēj mainīt dzīvesveidu uz sistemātisku un reglamentētu darba laiku, ir jābūt atvērtam, pozitīvi noskaņotam, jāsaprot, ka problēmas ir risināmas mierīgi un bez agresivitātes. Esmu pārliecinājusies arī par to, ka cilvēkam ar invaliditāti darba meklējumos ļoti nepieciešams kāds palīgs - kas palīdz izturēt gan emocionāli, gan reizumis ir tīri fiziski blakus, gan kādreiz ir tas cilvēks, kas pirmais komunicē ar darba devēju un savā ziņā lobē iespējamo darbinieku. Es, kā sociālais darbinieks, klientu aizsūtītu pie ģimenes ārstes, pec nosūtījuma un sociālo rehabilitāciju, kas ir atvēries Līvānu novadā.
…
