1991. gadā Latvija atguva neatkarību, tomēr tā neatguva pirmsokupācijas situāciju, kā arī tai nebija kvalitatīva „starta kapitāla” jeb jau sākotnēji augsta attīstības līmeņa, salīdzinot ar Eiropas valstīm. Valsts piedzīvoja un noteikti vēl turpinās piedzīvot reformas dažādās sfērās, tai skaitā sociālajā. Sākotnējās reformas bija daudz radikālākas par tām, kas notiek Latvijā šobrīd, tāpēc, jo īpaši sociālajā sfērā, tika izjustas visasāk. Joprojām iedzīvotāji ir neapmierināti ar stāvokli izglītībā, mediķu atalgojumā, pensiju jautājumos, pabalstos, demogrāfiskajā situācijā u.c. Šīs sociālās problēmas ir risināmas politiski. Diemžēl sociālās problēmas nav atrisināmas uzreiz vai īsā laika periodā. Nepieciešams, lai politiski pieņemto lēmumu spētu realizēt dzīvē – vajadzīgi mehānismi kā to izdarīt, vajadzīgi cilvēku resursi, kas to paveiks, vajadzīga laika pārbaude, cilvēku viedokļu apkopošana, reformas izvērtēšana un jaunas reformas nepieciešamības apspriešana. Tātad, vesela virkne darbību, kas prasa daudz laika.
Šinī referātā centīšos izvērtēt jau paveikto sociālās politikas jomā Latvijā, atzīmēt šī brīža aktualitātes masu mēdijos, aplūkot nākotnes perspektīvas, kā arī vērtēt un analizēt 2003. gadā dibinātās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas nozīmi jautājumos, kas saistīti ar demogrāfiju, bērnu pabalstiem un „māmiņu algām”. Uzskatu, ka tieši demogrāfiskā situācija Latvijā ir visaktuālākā sociālā problēma. Nācija noveco ļoti strauji, mirstība pārsniedz dzimstību tik lielā mērā, ka ierindo Latviju vienā no vadošajām vietām Eiropā negatīvajos demogrāfiskajos rādītājos. Bez nācijas atražošanās, iedzīvotāju skaita pieauguma nav iespējama arī pilnvērtīga valsts attīstība un sociālā nodrošinājuma uzlabošanās.
Sociālā politika ir iekšpolitikas sastāvdaļa, kas ieņem ļoti svarīgu lomu. Tās uzdevums ir ar dažādām metodēm nodrošināt valsts iedzīvotājus ar attīstībai un eksistencei nepieciešamajiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, kā arī sociālajām garantijām. Tai skaitā: apģērbs, uzturs, dzīvesvieta, izglītība, medicīniskā aprūpe, drošība u.c. Sociālās politikas uzdevums ir nodrošināt sociālo resursu atražošanos un sabiedriskās sistēmas stabilitāti, regulēt sabiedrības sociālo noslāņošanos.
Par sociālu valsti varētu saukt tādu, kas uzņemas atbildību par sociāliem jautājumiem, īsteno sociālu politiku, rūpējas par saviem iedzīvotājiem pietiekami augstā līmenī. Līmeņi atšķiras. Dažās valstīs sociālā nodrošinātība ir tik liela, ka cilvēkiem pat zūd motivācija strādāt un ir iespēja dzīvot tikai un vienīgi no pabalstiem. Citās valstīs sociālais nodrošinājums knapi sedz uzturu un mitekli. Te arī iezīmējas atšķirība starp parastu un sociālu valsti. Uzreiz iespējams noteikt, ka Rietumeiropas valstis, ASV, Japāna un citas attīstītās valstis ir sociālas valstis.…
