„ Tīrā” lingvistika pēta valodas zīmi pašu par sevi: tā skanisko un rakstisko formu, savienojumus ar citām zīmēm. Savukārt sociolingvistika balstās uz to, kā cilvēki izmanto valodas zīmes – visas vienādi vai dažādi [9: 293].
Sociolingvistikas enciklopēdiskās definīcijas ir tādas: „Sociolingvistika – valodniecības nozare; pētī problēmas, kas saistītas ar valodas sociālo faktoru, tās funkcijām sabiedrībā un sociālo faktoru iedarbību uz valodu” [2:198].
Līdzīgs skaidrojums ir vienā no krievu enciklopēdijām, vienīgi ir piebilde: „..ka sociolingvistika saistīta ar socioloģiju, sociālo psiholoģiju un etnogrāfiju” [8: 1144].
Savukārt „Svešvārdu vārdnīca” sniedz ziņas par valodu, no kuras radies nosaukums: „Sociolingvistika [ang. sociolinguistics;sk. socio..+ lingvistika..]” [4: 736].
Sis virziens radies 20.gs.20.-30. gados valodniecības, socioloģijas, sociopsiholoģijas saskarsmē. Pētī nacionālo valodu attīstību un funkcionēšanu, valodas sociālo diferenciāciju, valodas un dialektu sociālo funkciju sadalījumu noteiktās valodas situācijās, valodu kontaktus un valodu mijiedarbības procesus, divvalodības un daudzvalodības sociālos aspektus [3: 130].
Modernās sociolingvistikas fundamentu izveidoja krievu zinātnieki – L.Jakubinskis, V.Vinogradovs, B.Larina, R.Sors u.c., kas izpētīja valodu kā sabiedrisko parādību. Sociolingvistikas attīstību sekmēja franču skolu lingvisti, kuri balstījās uz A.Meijes darbiem, uz amerikāņu socioligvistiem, kuri attīstīja F.Boasa un E.Sepīra idejas [6: 249].
Sociolingvistikas metodes – lingvistisko un socioloģisko pētīšanas metožu sintēze. [6:249]
Aprakstāmais valodniecības virziens izmanto anketēšānu, novērošanu, intervēšanu, eksperimentus u.c. metodes [3:130].
…
