Socioloģija Latvijā radās 60. gados kā empīriska zinātne, kuras pamatā bija vēlme lietišķi, matemātiski precīzi un kvantitatīviem līdzekļiem pētīt sabiedrību. Socioloģijas rašanos noteica apstākļu kopums, kurā, pēc sociologa Tāļa Tisenkopfa domām, izšķiramas sešas faktoru grupas: empīrija, brīvdomība, personības, sadarbība, izcelsmes zinātne un pieprasījums.
Tajā laika socioloģijā ienāca jauni un enerģiski cilvēki, kurus intriģēja zinātnisks, matemātiski precīzs skatījums uz sabiedrību. [9, 7]
Latvijas socioloģija vesturē kopš 60. gadiem izšķirami vairāki posmi, kuri nosacīti sakrīt ar desmitgadēm.
70. gadus varētu dēvēt par socioloģijas „pirmo vilni", kad nozare izvērsās un nostiprinājās institucionāli. Galvenais uzsvars bija likts uz pētniecību, nevis izglītību. Tika veidoti pirmie sociologu kolektīvi, darbā pieņemti jaunie speciālisti, kā arī tika organizēti un vadīti pētījumi. [9]
80. gados socioloģijā ienāca sprīgtas personības, kuras jau bija ieguvušas speciālo izglītību un vēlējās piepildīt savas profesionālās ambīcijas.
Šis laiks socioloģijā bija tā dēvētais socioloģijas „otrais vilnis". Tisenkopfs uzsver, ka tas bija laiks, kad jaunā zinātne auga profesionāli un nostiprinājās gan pētījumu, gan akadēmiskās izglītības laukā. Turpināja veidoties socioloģisko pētījumu laboratorijas un katedras. Sociologi centās izrauties no sākotnējā empīrisma arī teorētisko pētījumu virziena. [9]
Šajā laikā socioloģijā ienāca mūsdienās pazīstamie un augstu novērtētie sociologi Brigita Zepa un Vladimirs Meņšikovs, kuri, pirms pievēršanās socioloģijai, izglītību bija ieguvuši citās jomās.
B.Zepa no 1968. - 1973. gadam bija mācījusies Latvijas Valsts universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē, bet laika posmā no 1982. - 1985. gadam studējusi PSRS ZA Socioloģijas institūtā, bija filozofijas zinātņu kandidāte. Tātad B.Zepas pirmajai augstākajai izglītībai bija saistība ar socioloģiju, jo, ka uzsver T.Tisenkopfs, filozofija ir socioloģijas cilmes zinātne gan Latvija, gan daudzviet citur pasaule. [9]…
