Sokrata liktenis un filozofija jau divarpus tūkstošus gadus izraisa dzīvu interesi, arvien paliekot neizsīkstošs avots pārdomām par cilvēka dzīvi un nāvi, labo un ļauno, tikumiem un pienākumiem.
Par daudzām vēsturiskām personībām mēs, neapšaubāmi, zinām maz, par dažām daudz, bet par Sokratu, mēs nevaram būt pārliecināti, ka zinām daudz vai maz. Viņa personība paliks zināma mīkla, iespējams, pat vēl daudzus gadu tūkstošus, varbūt pat mūžīgi, bet viņa spilgtā personība tomēr ir spējusi pievērst zinātkāru cilvēku interesi visos laikos, sākot no viduslaikiem līdz pat mūsdienām. Viņš ir kļuvis par leģendu antīko domātāju pulkā. Neapšaubāmi, Sokrata vārdu ir dzirdējis katrs – vai nu saistībā ar viņa tēzi - „Es zinu, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to”, vai arī viņa īpatnējās personības dēļ.
Sokrats apstaigāja savu dzimto pilsētu, pārspriežot morāles un politikas jautājumus ar ikvienu interesentu. Savas dzīves laikā Sokrats nedarīja pilnīgi neko, kas nodrošinātu viņa vārda pazīstamību pēc viņa nāves, pat uzrakstījis neko viņš nav, bet varbūt tieši tāpēc kļuvis tik ļoti interesants un saistošs pateicoties savai noslēpumainajai personībai. Par grieķiem ir tradicionāls uzskats, ka viņi ir laimīgākie, skaistākie, prātīgākie, harmoniskākie cilvēki, kuri nepazīst ciešanas, dzīves postu, neprātu, nesaticību, dvēseles mieru un pretrunas. Daudzas no šīm nosauktajās kategorijām ir attiecināmas un tai pašā laikā arī nav attiecināmas uz Sokratu, kurš daudziem ir kļuvis par miera, garīga līdzsvara, dzīvesprieka, pašizziņas simbolu.…