Ievads.
Staltbriedis ir briežu dzimtas Cervidae cervus ģints dzīvnieks. Latvijā ir viena suga – nominālforma, ko sauc par staltbriedi, staltradzis, irsis. Tā ķermenis ir līdz 230 cm, svars līdz pat 300 kg - buļļiem, govīm – līdz 150 kg. Tam ir gari ragi (pat līdz 120 cm) ar daudziem žuburiem, tos katru gadu martā, aprīlī nomet un atkal līdz septembrim izaudzē no jauna.
Izcelšanās (vēsture).
Aborigenais staltbriedis Latvijā izzudis pirmajā gadu tūkstoša beigās. Cēloņi: klimats kļuvis bargāks, plēsēju savairošanās, nekontrolētās medības. 18.gadsimta staltbriedi Latvijā ieveda no Vācijas, Polijas, Kaukāza un turēja briežu dārzos (voljēros). Tie bija daudzviet baronu īpašumos. 19.gs. beigās no dažiem voljēriem (Cīravā, Tomē) tie izbēga un sāka dzīvot, vairoties savvaļā. Izšķirošs pavērsiens staltbriežu reaklimatizācijā notika 1903.gadā, kad pirmie 10 staltbrieži tika izlaisti savvaļā Jaunpils mežos, vēlāk arī citās muižās. Pirms Pirmā Pasaules kara sākuma (1914.g.) Latvijā jau bija dabā, tas ir savvaļā, 9 atsevišķas mikropopulācijas, kopskaitā ar apmēram 500 dzīvniekiem. Tie pārsvarā dzīvoja Kurzemē, Zemgalē. Kara rezultātā bojā gāja no 80 līdz pat 85 %, 1923.gadā bija palikuši vairs tikai 104 staltbrieži…
