Iekšējais konflikts ir nemiers, kas plosās indivīda iekšienē. Šis konflikta veids parāda atšķirību starp to, ko jūs šķietami vēlaties, un to, ko darāt, lai piepildītu savas vēlmes. Indivīda spēja tikt galā ar iekšējiem konfliktiem apliecina, cik veiksmīga būs viņa izturēšanās savstarpējos konfliktos.
K. Levins, amerikāņu psihologs, izstrādājis iekšējo konfliktu tipoloģiju, izdala četrus iekšējo konflikta veidus:
1. Tuvošanās – tuvošanās. Konflikts rodas, ja cilvēkam ir divi vienlīdz labi, vēlami mērķi. Cilvēkam jāizvēlas starp diviem mērķiem, viņam jāpieņem lēmums par to, no kura vienlīdz svarīgiem mērķiem ir jāatsakās par labu otram.
2. Tuvošanās – novēršanās. Konflikts rodas tad, ja viens un tas pats mērķis cilvēkam ir gan vēlams un patīkams, gan nevēlams un nepatīkams. Piemēram alkohols, smēķēšana. Cilvēks šo konfliktu atrisina, akcentējot vēlamo un patīkamo mērķa aspektu un izliekoties neredzam otru aspektu
3. Novēršanās – novēršanās. Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz nepatīkami mērķi un viņam nāks izvēlēties starp diviem ļaunumiem mazāko.
4. Dubulta tuvošanās – novēršanās. Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi mērķi, kuri abi ir gan vēlami un patīkami, gan nevēlami un nepatīkami. Šāda veida konflikti tiek atrisināti spontāni. [1;90]
Starppersonu konflikti ir emocionāli tonētas viena cilvēka (cilvēku grupas) pretenzijas pret otru cilvēku (grupu), kas attiecas uz kaut kādām vērtībām (attiecības, lepnums, pienākumi, vara, utt.). Parasti konflikts kļūst par konfliktu, ja apsūdzētā puse nepiekrīt konflikta iniciatora slēdzieniem. Sadursme rodas partnerim nevēloties viegli attiekties no savām pozīcijām un interesēm. Katram cilvēkam ir četras psiholoģiskas pamatvajadzības, kuras pārkāpjot acumirklī uzliesmo konflikts. Tās ir: prasība, lai indivīdu pienācīgi novērtē un izturas pret viņu kā personību; nepieciešamība valdīt pār sevi un situāciju; spēcīgi izteikta pašvērtība; vajadzība rast kopsaucēju un saskaņu.
…