1.Starptautiskā valūtas fonda vēsturiskā attīstība.
SVF vēsturiskie pirmsākumi meklējami 20.gs sākumā līdz ar Bretonvudas valūtas sistēmas izveidi. No 19.gs. 2.puses līdz I Pasaules karam Eiropa balstījās uz zelta standarta sistēmu. 1867.gadā Parīzē izveido Zelta standarta sistēmu. Zelts tiek atzīts par vienīgo naudas formu un noteicošo valsts valūtas sistēmas unifikācijas ceļu. Katra valsts fiksēja zelta cenu savā nacionālajā valūtā. Apgrozībā bija gan zelta monētas, gan papīra nauda. Papīra naudu jebkurā brīdī bankā varēja samainīt pret zeltu. Zelta rezervei bija jābūt vismaz tik lielai, lai garantētu šo papīra naudas nodrošinājumu ar zeltu. Valūtas kursi veidojās uz zelta paritātes principa. Arī šajā laikā bija nelielas kursu izmaiņas, kas radās pārsūtot valūtas no vienas valsts uz otru, lai segtu transporta izmaksas. Šo piemaksu sauca par eksporta zelta punktiem. Līdz ar I Pasaules karu dažās valstīs pārstāja mainīt papīra naudu pret zeltu, tādejādi izjaucot zelta standarta sistēmu. 20.gados šī sistēma uz īsu laiku atdzima, bet jau ar zelta stieņu sistēmas nosaukumu. Šī sistēma praktiski darbojās Francijā un Lielbritānijā no 1924.-1928.gadam. Jaunā sistēma atšķīrās ar to, ka papīra banknotes mainīt pret zeltu bija iespējams virs noteikta līmeņa. Tādejādi minimālais zelta daudzums ,ko varēja izņemt bija 12.4 kg zelta, kam bija nepieciešamas 1700 mārciņas, kas bija pa spēkam reti kuram. 1929.gada ekonomiskā krīze pilnībā sagrāva zelta stieņu standartu, jo valstis atkal sāka aktīvi emitēt naudu. …
